Es nezinu, vai tas ir īsti par tēmu, bet izklausās ļoti nogurdinoši - visu laiku empatizēties. Pieņemu, ka lielai daļai cilvēku vienkārši trūkst resursu, lai iejustos visu vai pat kādas daļas minoritāšu ādā. Nu, no sērijas, ka nav nekādu problēmu palīdzēt aklam cilvēkam pāriet pāri ielai, bet, ja tev vienlaikus ir jādomā vēl par septiņiem cilvēkiem un papildus vēl arī jāmeklē īstie vārdi, lai aklo cilvēku ar savu palīdzību neaizvainotu... Es nezinu. Varbūt vairākums ir pārāk aizņemti ar savām lietām, lai baidītos no citām sabiedrības daļām vai par tām vispār daudz domātu. Un tad tāds "jūs neizjūtat empātiju pret tiem, kuriem klājas grūtāk" kļūst nedaudz aizvainojošs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es arī pieņemu, ka *visu laiku* empatizēties ir grūti un, kas vēl svarīgāk, arī pēc būtības empātiski cilvēki nolažojas miljons dažādos veidos (gan nevērības/neuzmanības, gan noguruma dēļ, gan vienkārši labu gribēdami). un sajusties aizvainotam par to, ka "es jau pirmdien empatizēju, un man tas jādara arī otrdienā?!" arī ir kindof normāla sajūta (vēl jo vairāk tādēļ, ka jā, arī otrdienā). specifiski un tieši tādēļ ierakstā runa ir par "atkārtoti un konsistenti".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vai nav tā, ka Tu nedaudz runā par "histrionic sense", to prasmi un nojēgu ielikt sevi "otra kurpēs"? https://www.amazon.co.uk/Peopled-Labyrinth-Histrionic-Analysis-Actors/dp/0993277500

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Arī, bet ne līdz galam
Ajmīn tur ir divas daļas, viena ir empātija (sajust, kā otrs jūtas) un otra - spēja to sajūtu interpretēt&kontekstualizēt
Tb empātija + nesapratne, nafig otrs tā jūtas un ko ar to darīt nav baigi forši, bet tomēr ir labi spēt sajust, kad tu savos argumentos un savā paštaisnumā ej par tālu un piebremzēt - vai vienkārši "šiten kaut kas nav kārtībā, kas noticis?"
Histrionic sense bez empātijas ir skērīgākais sociopātijas paveids, vsm man tā šķiet

(Reply to this) (Parent)