Taisnība par divām pusēm, teoloģijā pēdējos 2000 gados laiku pa laikam ir uzpeldējusi atziņa, ka mīlestība īstenībā ir kas vienots, viena un mēs nevaram tā viennozīmīgi sadalīt mīlestību dažādos plauktiņos, arī klasiskā erotiskā mīlestība šajā ziņā ir diezgan dievišķa (nesatricināma ticība, ticīgā attiecības ar viņa dievu ar visām šaubām, pārbaudījumiem savā ziņā ir diezgan līdzīgas erotiskajai mīlestībai) lielās mīlestības daļa vai izpausme, teologi saka, ka god simply is the best lover. Kristietībā jāmīl tuvākais, un tuvākais var būt jebkurš, ikviens, tikai tā ir tāda kā non-preference mīlestība, kurpretī monogāmiskā ir preference love, tikai šeit atgādina, ka nedrīkst abas sajaukt, jo augstāka lieta ir non-preference love, kaut gan arī preference love erotiskajā izpausmē nav noraidāma (te mēdz atsaukties uz genesis stāstu, kur pirmais, ko dievs par cilvēku teicis: nav labi cilvēkam būt vienam, un radījis sievieti), vienkārši non-preference love darbojas kā katalizātors un pievienotās vērtības faktors arī erotiskajā preference love, jo bieži vien atgādina, ka preference love var būt noslieces uz visādiem gļukiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu zem šitā es atkal varētu parakstīties :)

nu, piemēram, ka daudziem cilvēkiem ir vieglāk aiziet uz "mīlu viskautko", ja iet caur "mīlu šo vienu konkrēto", un drīzāk ir tā, ka cilvēks, kas *saņem* tikai non-preference love, un pats ir ar savām cilvēciskajām problēmām, var nejusties mīlēts, ka tam var būt nepieciešama preference love. tb ja man bērns prasa, vai es viņu mīlu, tad viņš grib dzirdēt "jā, es mīlu tieši tevi", nevis "yeah, es mīlu visus savus bērnus, un tu esi viens no viņiem". bet, protams, ir grūti pāriet no "mana mamma!" uz "mamma man un arī māsai/brālim"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jāāāāā.

(Reply to this) (Parent)