bērnībā es šitā lasīju Vollesu, tas bija absolūti brīnišķīgi - kā viņš prata pilnīgi jebkurā grāmatā izdarīt precīzi vienu un to pašu, tā, ka pieradinātais lasītājs samulsa, ja, piemēram, sākumā parādījās divas cērtamas beibes un nebija skaidrs, kuru tad galvenais varonis nocirtīs :) un tur ir kaut kāds prieks no tā

bet nu kā princips katras jaunas grāmatas lasīšanai - tas ir dīvaini (un man točna ir grūti noticēt/saprast, kas tur galvā darās)

šeit, teiksim, atceros par Danielu Stīlu un viņas episko "The Klone and I" (bija arī latviski), kas ir nenormāli smieklīgs un kruts erotisks SF, un kuru visi viņas fani ienīst, jo what the fuck, vai ne.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Līdzīgs samulsums, kad tiek lasīti Konana Doila Holmsa stāsti un tiek līdz ``Piecām apelsīnu sēkliņām``. Tāda viegla uzmetiena sajūta ``kas tad nu, Holmss netika galā un sliktos nenoķēra??``

(Reply to this) (Parent)