pavadīts jauks vakars ar draudzeni, sēžot parkā uz soliņa pie krāsainajām strūklakām, graužot semkas ar siera garšu, skatoties zvaigznēs un runājoties par šo un to. un tieši tad, kad abas pētījām zvaigznāju, kas izskatās pēc W, ieraudzījām krītošu zvaigzni. un protams mēs atkal bijām tik pārsteigtas un aizrāvušās, ka neko nepaspējām ievēlēties xD

bet vispār šobrīd iestājies tāds kā neliels dzīves apnikums. tie mazie, jaukie, ikdienišķie sīkumi īsti vairs nesajūsmina, dzīvot liekas nedaudz garlaicīgi un pat sarunāties ir kaut kā jocīgi, jo tas, par ko runājam, man liekas mazsvarīgs un nevērtīgs apspriešanai. bet, ja atmet mazsvarīgo, tad nepaliek nekā daudz, par ko runāt, un jāsēž klusumā. man īstenībā pret to nav nekādu iebildumu, man tas pat patīk. es varu justies pilnīgi ērti un labi, vienkārši esot blakus. bez vārdiem. bet nav īsti neviena, ar ko to izbaudīt, jo visi pārējie klusuma brīžos sajūtas neerti un drudžaini meklē kādu jaunu sarunas tematu.