lasot Dž. Darela grāmatu "Mana ģimene un citi zvēri" sāku vairāk novērtēt savējos. rakstnieks tik jauki ir aprakstījis savu brāļu, māsas un mammas rakstura īpašības, vai precīzāk būtu teikt - īpatnības, ka saprotu - tāpat kā nav ideālu cilvēku, tā nav arī ideālu ģimeņu. katram sava uts, kā saka. bet tieši tā "uts" ir tā, kas atšķir mūs vienu no otra un padara īpašus. un, kas zina, varbūt, zaudējot kādu cilvēku, pietrūks tieši tā, kas ikdienā kaitināja..
mīlu savu ģimeni.

paskatījos Jauno Vilni. pārāk spožs un mākslīgs tas šovs, lai man patiktu. tērpi visiem ar kaut kādiem spīgulīšiem, vlē :D un neviens no vadītāju jokiem netop uz vietas - visi ir iepriekš iestudēti un 100x izmēģināti, un tas ir TIK labi redzams, ka gandrīz vai slikti paliek no tā mākslīguma. bet tomēr kaut kāda ziņkārība iekšā sēž un gribas redzēt dalībniekus. nē, pat ne redzēt, bet dzirdēt. laikam jāskatās rīt, kad tiešām dziedās dalībnieki, nevis n-tās "zvaigznes" uz fonogrammas :/