braucu autobusā, un gan uz priekšu, gan atpakaļceļā sanāca būt par liecinieci diviem strīdiņiem starp pasažieriem. skatījos gluži kā traģikomisku teātra izrādi: no vienas puses nāk smiekli, ka var tik traki sakašķēties un ņemt pie sirds pilnīgākos sīkumus, aiz dusmām piepūšoties un saviebjot seju smieklīgā grimasē, bet, no otras puses - skumjas par to, kāds niknums, aizvainojums un empātijas trūkums tomēr sēž iekšā cilvēkos; sava "vispareizākā" viedokļa aizstāvēšana par visām varītēm un neieklausīšanās otrā.
nevaru iedomāties, kas manī ir tāds, ar ko savā dzīvē piesaistīju šādus notikumus.

ā, un vēl aiz-neko-darīt mēģināju sūtīt siltus stariņus bēdīgajiem autobusa cilvēkiem, lai viņi vismaz pasmaidītu, bet viss, ko panācu - sajutu karstumu pati savas sirds apvidū, neko vairāk; visi pārējie turpināja sēdēt tikpat skumjām un nogurušām acīm un nopietniem ģīmjiem.
lūzere. :D