"tavās acīs pelni, pelni, pelni
tu gribēji būt kādai pelnutrauks
un sildīties pie viņas cigaretes
bet viņa atbildēja: "nesmēķēju!"
[..]
un, zobus sakodis, tu tālāk aizvelcies
pa slapjo, pielijušo trotuāru,
gar viņas nežēlīgi gaišiem logiem
tavās acīs tumsa, tumsa, tumsa"

/Agita Draguna/

"Man galvā dzinkstēja tikai viena doma: vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un gals, vai tā ir neizsmeļama kā jūru ūdeņi un nesaskaitāma kā zvaigznes debesīs, bet varbūt var tai pārkāpt gluži kā smiltīs iezīmētam aplim?!"
"Es joprojām biju sakņupusi zemē uz grīdas. Es jutu, ka nu jau nekad vairs nesalasīšu sevi kopā, nesameklēšu un nesavēršu sevi kā straujā tecē sabirušas krelles."

/Jurga Ivanauskaite/

visvairāk dzejniekos un rakstniekos es apbrīnoju spēju visu izjusto un piedzīvoto pateikt tik skaisti un emocionāli, ka liekas: tavas sajūtas no jauna atdzīvojas. jo visi cilvēki būtībā pārdzīvo vienu un to pašu, bet, piem., kamēr es spētu vien pateikt: es esmu bēdīga, man sāp vai arī - es tevi mīlu, tikmēr dzejnieki un rakstnieki to prot ietērpt tādos vārdos, ka visas šīs jūtas iegūst vēl lielāku spēku un skaistumu. un tas ir brīnišķīgi. :)