Mārītim Burvītim vārda diena. ^^
nu jau vairākus gadus mēs ar mazo brāli (kurš gan sen vairs nav "mazais", vismaz auguma ziņā noteikti) satiekam gandrīz perfekti - kopā taisam ēst, skatāmies pa tv visādas sporta pārraides, citreiz tāpat pa jokam pakaitinam viens otru, parunājamies, bet senāk... jēzusmarija, mēs bijām lielākie ienaidnieki! vienam otra eksistence nozīmēja tikai to, ka kaut kas būs jādala uz pusēm, un līdz ar to pašam paliks mazāk. kāvāmies, plēsām viens otram matus, iespītējāmies un apvainojāmies par visādiem sīkumiem. vairs pat neatceros, par ko īsti tie visi strīdi izcēlās, bet visticamāk par kaut kādiem stulbumiem, piem., kurš izvēlēsies tv kanālu, ko skatīties; nedod dievs, kādam tiks vairāk rafaello nekā otram utt. ha, žēl, ka neviens mūs toreiz nenofilmēja; tagad būtu nenormāli smieklīgi to paskatīties. dusmās vispār cilvēki izskatās šausmīgi smieklīgi - tādi piesarkuši, saviebtu seju, paši nesaprot, ko dara. :D
a bet tagad pat mamma ik pa laikam man prasa, lai brālim kaut ko "ieskaidroju", jo viņš, redz', manī klausoties. ha, nez kāpēc. :D vienkārši vajag normāli runāt ar cilvēku, nevis visu izteikt pavēles formā.

manuprāt, pašas veselīgākās attiecības vecākiem ar bērnu ir tad, ja viņi viens pret otru izturas kā līdzīgs pret līdzīgu un vecāki akceptē to, ka bērns jau no mazotnes ir personība (nevis privātīpašums), kas ir tiesīga brīvi izlemt un mācīties no savām kļūdām.

A.Mariņina:
"Viņa nekad dēlam neuztiepa savu viedokli, pat tad, kad viņš bija pavisam maziņš. Viņa tam deva pilnīgu brīvību lēmumu pieņemšanā, pirms tam bērnam saprotamā valodā salikdama pa plauktiņiem visas iespējamās izvēles sekas. Viņa paskaidroja, ka, pārspīlējot saldējuma ēšanu, viņš var saslimt ar angīnu, un tad viņš svētdien neies uz zooloģisko dārzu, toties, atsakoties no kārtējās porcijas, viņš gan neiegūs kāroto saldo baudījumu, taču zooloģiskais dārzs viņam būs garantēts. Tomēr izvēle palika viņa paša ziņā."