Jau kuro reizi, ierodoties kojās un prasot dežurantei istabas atslēgu, pamanu, ka viņa mani cieši nopēta, it kā mēģinādama saprast, vai es vispār šeit dzīvoju un vai man atslēdziņu drīkst dot. Ņemot vērā, ka kojās mitinos otro gadu, viņai tā kā jau būtu bijis mani jāiegaumē, bet par to, ka tas tā nav noticis, es "vainoju" nevis dežurantes atmiņu, bet gan savus sejas vaibstus. Mana seja nav ne izcili skaista, ne arī pārāk neglīta - es teiktu, ka "skaistuma skalā" tā ir kaut kur pa vidu: normāla, parasta. Nav arī redzamu rētu, pīrsingu, zaļu matu, dredu u.tml., līdz ar to, nav īsti kur piesiet acis, un arī atmiņā es neiespiežos.
hah, toties šāda seja būtu ļoti noderīga, ja es strādātu par detektīvu - tad es vēl varētu apģērbt kaut ko pelēcīgi melnos toņos, pēc pasūtījuma izsekot neuzticīgos vīrus un sievas un rādīties viņiem acīs kaut desmitām reižu - tāpat neatcerētos. :D