"Mēs uzticamies tikai tiem, kuri uzticas mums. Dāviniet viens otram savas cilvēciskās vājības, un pretī saņemsiet vislabāko no dāvanām - uzticēšanos! Neizliecieties par to, kas neesat. Mums visiem ir trūkumi, un tas mūs vieno."
/J.Elksnītis un E.Krasts/

---
Šodiena izdevās daudz labāka, nekā domāts - dabūjām kolokvija variantus no iepriekšējiem gadiem (tātad mazāk jāmācās), "novilku" jauno Muse albumu, istabas biedrene atdeva atlaižu kuponu boulingam (tagad tikai jāatrod, ar ko aiziet), piektdienai arī jau ir plāni, un, ja beidzot (pirmo reizi mūžā) man paveiksies izlozē, tad arī sestdienai. ^^
Gāju pa ielu, saule sildīja, vējiņš atvēsināja, un bija tik labi. Un tad ienāca prātā tā dziesma: "Kādā brīnišķā dienā nebūs vairāk neviena no mums, un ik mirklis, ko jūt, var mums pēdējais būt, kādā brīnišķā dienā..." Senāk man šķita, ka tā ir diezgan depresīva dziesmiņa, bet tagad saprotu, ka viņa vienkārši rosina intensīvāk izbaudīt esošo mirkli - un tas jau dzīvē arī ir pats galvenais un vērtīgākais - tagadnes mirklis.

"Tagad - vienīgis laiks, kurā jūs esat, vienīgais laiks, kurā jūs vispār būsiet. Ja gribat dzīvot, tātad - tagad vai nekad." (Ošo.)

---
Visapkārt visi slimo. Bailīgi.