Nezinu, vai tas notika tieši pēc šīs pieejas, bet vakar man labi izdevās pietuvoties lielai spārei. Sākumā viņa lidoja prom, ja nācu tuvāk par pusotru metru. Bet, ja es pagāju atpakaļ, viņa, aplidojusi pāris lokus, nolaidās turpat, kur sēdēja iepriekš. Ar katru nākamo reizi man izdevās pienākt arvien tuvāk un beidzot es viņu varēju apskatīt no pārdesmit centimetru attāluma. Spārei bija smieklīga galva, no kuras pusi aizņēma divas lielas acis.

Un vēl es vakar atradu milzīgu sienāzi, centimetrus četrus piecus lielu. Sākumā viņš bēga prom, bet pēc laiciņa kļuva drošs un palika uz vietas. Viņš sēdēja uz pienenes kāta, kuru es varēju locīt tā un šitā, lai sienāzi labi apskatītu no visām pusēm. Viņam bija dzeltens vēders un milzīgas pakaļkājas. Devu arī pirkstu, uz kura viņš jau grasījās kāpt virsū, bet tad es nobijos, ka viņš, tāds milzenis, ar saviem lielajiem žokļiem man iekodīs un izplēsīs gabalu gaļas, tāpēc parāvu pirkstu atpakaļ. Tad sienāzis gāja prom.