uz ielas satiku Ozoliņu, un "labdien" vietā viņš man pajautāja: "Vai tu esi laimīga?"
es šausmīgi apjuku par tādu pēkšņu novirzi no parastajām pieklājības sarunām ("sveiki-labdien-kā Jums iet?-labi. un Jums?-man arī labi."), pārsteigta ilgi uz viņu skatījos, pa galvu maisījās miljons visādas domas, bet tā arī nesapratu, ko lai atbild. pēc klusuma ieilgšanas viņš vienkārši pajautāja kaut ko citu (kā sokas ar mācībām un vai man piestāv halātiņš).

vispār šeit ir neiedomājami skaists rudens, bet nez kāpēc tas man uzdzen skumjas. un lasīt, kā sakarā ar vēlēšanām latvieši un krievi atkal plēšas savā starpā un apvaino viens otru, arī pārāk neuzlabo labsajūtu.