Eh, kas kaitēja nedzīvot šaī plašā tramvajā...  Edz, vakar zvāļodamies tramvajs kā tāda veca, smaga sieva veda mani un citus galeras īrējus uz centra pusi, un vismaz divi pārtikuši nelatviešu tautības ļautiņi no ļoti smaržoja pēc vārītas desas. Dīva sajūta, it īpaši, ja pussalons ar to ir piepildīts un tu atskaties uz ļautiņiem un redzi - nekā nebija, labi ģērbti, līdzīgi kā latviešus par reņģēdājiem vis viņus nenosauksi. Eh, es vienīgi apbrīnoju to īpašo rīta recepti ar kādu viņi gatavo to desu. Jo neba jau nu tīrā veidā viņi to lupina un ēd.