LAPSA UN ĀZIS

Lapsa reiz iekrita akā un tur tupēja, nezinādama, kā tikt laukā. Kāds āzis, ko mocīja slāpes, pienāca pie akas un, ieraudzīdams lapsu, tai uzprasīja, vai ūdens ir labs. Šī priecīga par laimīgo sagadīšanos, ņēmās cildināt ūdeni. Tas esot lielisks, viņa sacīja, lai tik kāpjot lejā. Slāpju mudināts un ne par ko citu nedomādams,āzis ielēca akā un padzērās, bet tad kopā ar lapsu sāka gudrot, kā laukā.

Lapsa sacīja, tai esot laba ideja; kā abiem izglābties: "Atspiedies ar priekšējām kājām pret sienu un noliec ragus! Tad pa, tavu muguru uzskriešu augšā un tevi izvilkšu laukā."

Arī šoreiz āzis bez ierunām paklausīja. Lapsa tam uzlēca mugurā, atbalstījās uz ragiem un, sasniegusi akas malu, devās prom. Āzis nu lapsu sunīja, ka šī pārkāpusi norunu, bet tā atskatīdamās sacīja: "Ak tu! Būtu tev tik daudz saprašanas, cik bārdā matu, tu pirms nokāpšanas akā padomātu, kā laukā tikt."

Tā arī prātīgam cilvēkam, pirms viņš pie kaut kā ķeras, jādomā, ar ko tas beigsies.