LAKSTĪGALA UN VANAGS

Augstā ozolā sēdējusi lakstīgala un, kā parasti, dziedājusi. To ieraudzījis vanags un, tā kā viņam nebijis ko ēst, meties tai virsū un sagrābis. Lakstīgala, saprazdama, ka pēdējā stundiņa ir klāt, vanagu nu lūgšus lūgusi viņu atlaist, jo piepildīt tam vēderu tik un tā nevarot; ja šim neesot ko ēst, lai sameklējot kādu lielāku putnu. Bet vanags iebildis: "Es gan nebūtu savā prātā, ja palaistu medījumu, kas man jau rokā, un dzītos pakaļ citam, kas vēl nemaz nav redzams."

Fabula māca, ka jo nesaprātīgi ir tādi cilvēki, kas, cerēdami uz lielāku guvumu, pamet to, kas viņiem jau rokās.