Loģika:
Izcelsme - sengrieķu logikē (technē).
- 1. Prasme pareizi veidot un pārveidot jēdzienus un spriedumus vai šādas prasmes pakāpe (domāšanas loģiskais pareizums).
- 2. Loģikas mācība; mācība par loģiski pareizu domāšanu; metožu un principu kopums, kas dod iespēju pareizus slēdzienus atšķirt no nepareiziem.
- 4. Atsevišķa loģikas kārtulu sistēma vai šādu sistēmu izveides virziens (piem., Aristoteļa loģika, propozīciju loģika, predikātu loģika, modālās loģikas).
- 5. Īstenības vispārīgā struktūra (piem., lietu loģika, faktu loģika).
- 6. Noteikta virzība vai sakarība, kas izpaužas dabas vai sabiedrības norisēs, cilvēka rīcībā (piem., dzīves loģika, raksturu loģika).