Apkārt jūra ar cilvēkiem. Jūra! Nekāds dīķis, pat ne ezers, arī upe nē. Jūra! Visur viens vienīgs ūdens. Tikai cilvēki pa vidu. Ģeogrāfu sapnis un ļaunākais murgs vienlaicīgi. Pietiek ar vienu nosaukumu visai planētai - tāds atvieglojums! Nav kontinentu. Ne augstieņu, ne zemieņu, ne ieplaku, ne līdzenumu. Pat salu nav. Tikai viena liela jūra. Bet tad atkal - kā pateikt, kur planētas vidus, kur mala? Kur auglīgie, stratēģiski svarīgie reģioni, kur mazāk svarīgie, par kuriem vispār nav vērts runāt? Viss taču tikai viena liela jūra. Tāda kā nekuriene. Un visa jūras planēta griežas. Viss lielais ūdens daudzums ar milzīgo cilvēku blāķi visu laiku riķņo ap kādu vienu punktu.

Es peldu pa virsu. Kraulā. Lieliem, spēcīgiem roku vēzieniem - tā, lai viļņi neskalo, kur pagadās. Rokas jau piekusušas, bet vienalga peldu. Viens, divi, viens divi.. un tā visu laiku - viens, divi, viens, divi... Nevar taču tā vienkārši atdoties jūrai - nogrimsi vēl!

Bet daži jau to vien vēlas. Viņi speciāli ienirst - lai tikai tiktu dziļāk. Lai tikai tiktu tuvāk tai asij, ap ko visa planēta griežas. Un viņi tiek! Un tad visa cilvēku jūra griežas ap viņiem. Grib to vai negrib - visiem jāgriežas.

Cilvēki ir dažādi. Vecas tantiņas sakrunkotām sejām un vecmodīgiem kopējiem peldkostīmiem griežas ap tādu zemes centru un skatās nenoskatījušās. Un dažas pat visgudri slavē: "Nē nu malacis, kas malacis. Šitik tālu izsities - līdz pašam vidum. Peldcepuri nost!" Citi atkal nez kāpēc neskatās. Pārgrieztiem ģīmjiem ik pa brīdim pašķielē uz tādu un atkal pavērš savas mazās, peldētāja briļļu aizsegtās actiņas kaut kur tālu prom. Sak - es tepat peldu un man ir labi. Vienalga taču ap ko. Dažs jauns atbirējs, vaigus piepūtis, cenšas turēties pretī - viņš nepeldēs ap šito. "Man vajag citu, bet kad nav, tad kam man ap šitādu riņķot!" un turas pretī visam lielajam pūlim, kamēr pietiek spēka. Bet tas tur, pašā vidū, tikai sēž, peldšortiem ūdenī plandot, un priecājas par visu.

Lai gan vispār - vidū nav nemaz tik labi. Jo virspusē tad uzpeldēt atkal ievilkt svaigu gaisu un pagozēt galvu saulītē grūti. Visi riņķo ap tevi - tāds bars. Kur tādam cauri vairs izlauzīsies? Jau te lejā, vidiņā, grūti tikt bija. Kur nu vēl tad, ja jāpeld uz augšu - pret straumi, tā sakot...

Citi ir pavisam gudri un airējas pa jūru mazās koka laiviņās. Pat neievēro, ka zem viņiem kas notiek. Jau pārsauļojušies melni spožajā saulē. Sak - tur jau pat pretiedegumu krēms nelīdz! Bet garlaicīgi arī viņiem nav - paairējas uz vienu pusi - apnīk, saka: "Var taču arī uz otru pusi!" Un sacīts - darīts - cilā savus mazos airīšus un kuģo atkal uz otru. Dažreiz sava mūžā viņi kādu arī satiek. Ja patīk, sasien abas laivas kopā un airējas tālak uz priekšu reizē. Bet nekad, pasarg dievs, nekad, nepārkāpj noteikumus - laivā vienlaicīgi tikai viens cilvēks.

Ir arī tādi īpatnēji cilvēki - kosmonauti. Gandrīz kā tie, kas peld pa virsu par vai pret straumi. Tikai viņi lido izplatījumā un negriežas vispār ne ap ko. Ap jupīteru varbūt. Vai mēnesi sliktākajā gadījumā. Lido, kamēr pietiek pārtikas vai dzeramais neizbeidzas. Pēc tam gan švaki.

Un tā nu viņi visi laimīgi dzīvo. Pat nepateiksi, kuram labāk un kuram sliktāk. Katram savs ceļš peldams.

--Es