mjaa... uzrakstiiju un nevareeju notureeties neielicis to visu sheit.. nav jau spiesta lieta lasiit

Mazajā laukumiņā pie slimnīcas piezemējās helikopters. Propellers vēl nebija apstājies, kad no slimnīcas izskrēja bariņš baltos virsvalkos tērptu cilvēku, drīz izvilkdami no helikoptera cilvēku uz nestuvēm.

„Cietušais – vīrietis, vecums – nenosakāms, asins grupa – nav zināma, personas datu nav,” ātri, skaļā balsī nokliedza helikoptera māsiņa sagaidītājiem un tad nestuves tika stumtas slimnīcā.

Vēl nenoskaidrotā vecuma vīrietis gulēja nestuvēs un neskaidru skatienu skatījās augšup. Ne tāpēc, ka viņš tā gribētu, bet tāpēc, ka tā uz spilvena bija novietota viņa galva. Helikoptera radītais vējš viegli pūta matos, nedaudz reiba galva, un sajūta bija gandrīz kā neprātīgā ātrumā griežoties kādā karuselī bez jebkādas iespējas apstāties, tikai viņam tas likās kā sapnis, kā kaut kas tāds, kas jau kādreiz ir bijis vai būs, vai vispār nav bijis, bet tagadne vienkārši nepastāvēja.

Slimnīcas griestu lampas viena pēc otras slīdēja viņam gar acīm. Vīrietis pamanīja, ka vietām griesti ir balti, vietām pelēcīgi brūni, tās bija kādreiz plīsuša ūdensvada pēdas. Nepatīkami oda pēc slimnīcas, pēc visiem tiem smirdīgajiem dezinfekcijas līdzekļiem, kurus lieto baktēriju nūjiņu likvidēšanai uz ārstu darbarīkiem, grīdu dezinfekcijai un izlietņu tīrīšanai. Parasti viņš šādā bezspēcīgā stāvoklī būtu pārdomājis savu dzīvi, atcerējies savas pāris pēdējas pavadītās dienas, pārdzīvojis savas lielākās kļūdas, secinot, ka neko vairs nevar mainīt, vai varbūt muļķīgi centies iestāstīt, ka tādu nav, tikai viņš vairs neatcerējās, ko ir darījis vēl pirms pāris minūtēm un pat ne to, kas vispār noticis pēdējā mēneša laikā, bet šo stāvokli viņš jau bija pieņēmis kā pašsaprotamu. Šķita, ka viņa galvā ir tikai pāris domas, kas te parādās, te atkal pazūd. Tieši šobrīd galvā parādījās viņa pēdējā mīlestība, daži pēdējie brīži kopā un pāris rītdienas plāni saistībā ar VIŅU. Patiesībā šī doma pēdējās pusstundas laikā prātā ienāca diezgan bieži – pat pārāk bieži, tomēr šīs vismaz bija skaistas domas, ko šobrīd nespēja traucēt nekas – pilnīgi nekas. Sāka palikt grūti izšķirt – tās bija domas vai tikai pēkšņi atmiņas uzplaiksnījumi, kaut kas, kas, tā vienkārši ienācis prātā, kādu brīdi tur pakavējās un tad tieši tāpat, kā atnācis, arī aizgāja, neguvis neko jaunu, neapaugdams ne ar jauniem plāniem, ne mērķiem, ne emocijām, jo katru reizi, kad viņš domāja(?) par VIŅU, tas bija viens un tas pats. Bet ar VIŅĀM jau prātu vienalga nākas nodarbināt mūžīgi.

Tad domas atgriezās pie viņa paša – tā paša vīrieša, kas tagad tajā pašā pārvietojamajā gultā slimnīcas liftā brauca uz ceturto stāvu. Sāpes – tās viņš vairs nejuta. Varbūt tās bija pārāk stipras, varbūt to tiešām nebija, bet varbūt sāpes vīrietim nelikās pietiekami svarīgas, lai tās sajustu. Vīrietim tomēr nebija vienalga, uz kurieni viņš tiek vests, gribējās paprasīt – kur. Viņš mēģināja, no mutes izvēlās vien aprauts kunksts bez jebkādas vārdiskas nozīmes. Uz viņu paskatījās kāda norūpējusies māsiņas seja, un pārliecinošā, tomēr klusā balsī teica, ka situācija tiek kontrolēta un ka viņš tiek vests uz operāciju zāli, ka tūlīt visas sāpes būs galā un pēc tam viss būs labi.

Lifts apstājās un lifta divu mazo griestu lampiņu vietā atkal parādījās brūni pelēcīgie, notecējušie griesti, un gar acīm atkal zibēja viena griestu lampa pēc otras. Un tad viņš pēkšņi vairs nezināja, vai grib, lai tas viss beigtos, jo varbūt labi ir arī šādi, un patiesībā viņš nevarēja iedomāties loģisku turpinājumu visam notiekošajam. Un tad atkal prātā iešāvās rītdiena un divas rezervētās koncerta biļetes, kas vēl jāizņem no biļešu kases. Un VIŅAS smaids joprojām bija brīnišķīgs tāpat kā acis un balss, skūpsti un viss pārējais.

Pēc minūtes viņa brauciens bija galā. Viņš tika pārcelts no savas braucamās gultas uz operāciju galda. Spožā prožektoru gaisma krita tieši viņam virsū, apžilbinot acis tā, ka viņš ar grūtībām varēja saredzēt apkārt notiekošo. Pienāca kāds pusmūža vīrietis ar visai vienaldzīgu sejas izteiksmi, viņš sajuta adatas dūrienu rokā. Joprojām viss likās nereāls vai varbūt jau iepriekš piedzīvots. Viņš zināja, ka tikko viņa labajā rokā iešļircināts stiprs anestēzijas līdzeklis un ka vēl ir tikai pāris sekundes laika, lai vēlreiz pārdomātu visu dzīvi, tikai viņš to nedarīja – tāpat bija skaidrs, ka tas neko nemaina, un vispār nekas neko vairāk nemainīja. Pēkšņi viņš zināja, ka uz operāciju galda pavadīs divas stundas un astoņpadsmit minūtes, tikai viņu tas neinteresēja. Cik dīvaini viss bija sanācis – viņš visu pēdējā laikā uzzināja tikai tad, kad tas vairs nebija vajadzīgs: vairs nebija nekādas jēgas no tā, ka viņš saprata, kas notiks pēc divām stundām un astoņpadsmit minūtēm, ka viņš zināja, kas būs pēc divām stundām un deviņpadsmit minūtēm vai vēl trīs minūtes pēc tam. Tas tiešām bija pasmaidīšanas vērts, un viņš mēģināja, tikai, pirms to paspēja, jau bija ieslīdzis dziļā mākslīgajā miegā.

Pēc divām stundām un astoņpadsmit minūtēm galvenais ķirurgs iznāca no operāciju zāles. „Briesmīgi. Bet savā ziņā ir vieglāk, ka tuvinieki nav šeit. Viņi vismaz nebūs lieki cerējuši, viņus šī ziņa pārsteigs, protams, satrieks, bet tas tomēr ir labāk kā šo vēsti saņemt pēc mokošas gaidīšanas, neziņas un nomācošas cerēšanas aiz operāciju zāles durvīm,” pie sevis viņš nosprieda.