Jau sen man ir nelabums. man gribas atteikties no publiskuma un privaatuma un visiem interaktivitaati raksturojosiem raksturlielumiem. vaarda un darbiibas briiviiba nepastaav, jo mees dziivojam predestineetaa un paarapdziivotaa pasaulee. Jau tad, kad pirmais civeeks tika radiits un Ievai bija jaakluust par vina izmisuma augli un laimes avotu reizee cilveeks bija nolemts. vienaa Sibiirijas vagoniņā visi cilveeki sabaažami - nav nekaadu vientulo salu, kur kaut ko gribeet vai negribeet kaa peedeejam snobam jo pat ja Dieva nav, mums, jaadziivo kaa indiesiem, nu varbuut izvirtuliem -uz pasaules skatuves.
Cik bezkaisliigai vajadzeetu buut eksistencei zem jumta, 15.staava dziivoklii ar krediitu slogu un kontu Jamaikas beznodoklu bankaa, kliedzosu sievu un aarpraatiigu opiiti, kas regulaari slapina gultaa un piipo zaali pret radikuliita saapeem. kaa sajaa vientuliibaa orienteeties un saprast, kad iziet apsostiit vientulo gaisu un skrejoso suniisu kaisli uz elsošanu. kaapeec vini visi nevareetu dziedaat operas aarijaas no Kamčatkas operas āriju repertuaara nebaidoties buut loti postmoderni? kaapeec es nevareetu buut tas stabs, kas staav mana smaajas prieksaa un vakara stundaas meedz aiz bezkaisliibas apgaismot cilveeku takas un zin savu uzdevumu un meerki jo nezina neko. Dievs dod, ka kaads mani atpestii no praata un juutaam! Ko gan Hanna Ārente domaaja, kad vina uzskatiija par praataa jukusu to cilveeku, kas tiesas prieksaa iedrosinaajaas buut kurls pret pasauliigo, kuram nejausi vai jausi, bet vispaar aiz nedomaasanas mazliet par strauju paaravaas baardas nazis kaa rezultaataa tika nogalinaats cilveeks?
Vientuli, vientuli un auksti aiz praata aukstasiniibas, klusuma dveeseles dziilees un nepieciesamiibas zvejot no savas sirdskraajumiem vaardu, kas remdina un apskaidro to veelmi, kura jau apdzisusi aiz nevariibas. taada nevariiba uz nevariibas neizsakaamaa fona. Un lai iet deeties muusdienu postmoderniki, kas peec jaunaa dzenaas sajaa izmisumaa un nevariibaa un rada nepieradinaatu apjukuma iluziju muusu praatos, kas tik taada maģa maažosanaas ar lakatiniem vai asistentes miesu. ja joprojaam mees velamies zaageet savus biedrus, draugus, kompanjonus un radus, tad esmu gatavs labaak ierakt savu galvu smiltiis kaa strauss un raudziities no neesamiibas poziicijaam uz van Goga gleznu. es ticu, ka tumsaa speesu vairaak saredzeet.

galva ir kaa piena slauceejas taukaas suuraas rokas, galvas berzes apsttakli nomaac vaarda briiviibu un izteiksmes skaidriibu, pienainaas domas liist nevis aiz tesmena spiediena paarpilniibas, bet kalteetaam vai viitinaataam labi aplaistiitaam domaam. pirms saulleekts manaas domaas nav dzinis gaismas atspulgu eenas un zveerkaavis nav Daugavaa kritis miris, Latvijai nebuus celties un man -likties uz auss.

pilniigi bezceriigi veel kaut ko pastaatsiit par veesturiko Kristu krustaa sisto un vaardiem, kas maisaas pa galvu kaa taurini, kas veido ap cilveeka galvu elipses nimbu. atkal un atkal atgriezties pie taa, kas jau bijis un sen kaa miris vairs nav interesanti valodiskaa zinaa, jo domas speeku ir zismeelis vaardu truukums. ir jaalasa, ir jaaintereeeseejas par jauniem zinaasanu laukiem, lai arvien ir no kaa veidot gramatiskaas konstrukcijas. lai nav vairs 'taadeejaadi', 'saprotams' utt. utjp. lai galu galaa nav jaatgriezas pie paarbaudiitaam veertiibaam un speeciigaakajaam vietaam, kas agraak vai veelaak liek patiesi justies kaa mulkim. Mulkis no mulku zemes, kurs atgriezas pie paarbaudiitaa, par un pret, 'jaa'un 'nee'. vai vareetu meeginaat pavisam vienkaarsi, pa postmodernistiskam -nolikt visu un celt nenokaa?! nav obligaati jaabuut zudušajai paaudzei, kura nekad nav pazudusi. varbuut meeginaat to, no kaa visveiraak baidiijies Einsteina praats - sasniegt galeejo katarsi, atgriezties pei akmens cirviisiem, izliist no savaam alinaam, kuraas skaabekla un proviiziju kraajumi buutu tiktaal paarbaudiijusi cilveecisko ciesanu un ticiibas robezas, ka tie izglaabusies buutu patiesi vieniigie saukties par Noasa šķirsta izglaabtajiem un saakt visu no jauna. bet arii taa nee, es sev runaaju pretii..veesturiskaas pieredzes un alu guustekni, patversmes beerni mees visi esam, nekur mums neizbeegt no savas veelmes dziivot un vienmeer aiz savis ko atstaat. Bet ja nu patiesi iestaajas nulles stunda un katram no mums, kas veeleetos dziivot pie deniniem pieliktu revolveri un izdariitu neiespeejamo, ka pasiem kaareejiem aiz muguras staaveetu giljotiinas eena? bet taa ir tikpat neiespeejama realitaate, tikpat nevainojama kaa atgirešanās pie akmens laikmeta cirviisiem. ir pavisam neiciiga iespeeja, ka cilveece sev apzinaati nolems pasnaaviibai, jo mees paaraak miilam to, kas sen jau miris, bet ir dziivs, jo mums ir ceriiba un ticiiba.

nesaprotu so laiku taapat kaa to, kaapeec kakis vienmeer gribeejis kaut ko nomest veel un veel, bet nekad neaiztiks uuden sglaazi vai teejas kruuzi. Kaapeec strunts par visu citu, tikai ne par to uudens glaazi, pret kuru kadam tur bezdomas dziivniekam ir aizdomiiga pietaate. Arii laika tipam ir savs jociigais atspeeriena punkts un raaduisusa garums, kuraa tas 360 graados un ne vairaak vai mazaak ietvers vienu noteiktu diapazonu. AAsrpsu taa kaut vai puspasaule, galvenais, ka aplis ir piepildiits un laiks ir nsoleedzies sevii. Vai es atrodos aarpus taa visa, vai esmu meems aculiecinieks, kuru pilsoniskaa sabiedriiba ir absorbeejusi kaa visas citas antikristiigaas sabiedriibas un taas elementus. varbuut neesmu norakstaams, tikai nosleedzies pats savos 360 graados un neesmu gatavs pienemt passaglabaasanaas noluukos, ka mans tveeriens var buut raupjaaks jeb viiriskiigaaks, taads, kas kaa iepriekseejaas nakts sapnii iekaro pusi pasaules, ir tik lojaals idejai un apsviediigs, ka nepazaudee savu ieroci un saikni ar ideju pat saguustiisanas briidii. varbuut arii esmu lojaals, bet kam? kaadai patiesi dieviskai izdvestai cilveeka idejai...?, bet te jau taa skaade kaa visi antikristi atziimeejusi -Dievs tacu nestaigaa pa zemes virsu?! mees cilveeku suga esam patiesi noteiceeji paar savu laika ratu un nojausmu pard naakamiibu. Kaada taa buus? - mees ceram uz neko, tuksu balsinaatu klusumu un opijisku trankvilitaati. Muuziigaa neesamiiba buus muusu naakamiiba un pagaajiiba. un kaada man sajeega par neesamiibu kaa esamiibu jeb esamiibu kaa neesamiibu? es labaak ticu un esmu, jo ticu vaardu nsoleepumainajai varai,- dariit visu saskanaa ar pasu, Patiesiibu,- kas veel cietaak iekalta muuziibas valnii neka Ehnatona priesteru sazveernieciskaa riiciiba uz cileveces viena no pasaules briinumiem.

Vai, šādus eksperimentus man gan vairs nevajadzeetu aptļauties. Nee, nekas būtisks jau nav noticis vai mainījies, es vienkārši par daudz meeģināju aprēķināt, visdējo izdevīgumu un labumu, kas pārvērtās par nelabumu. pirmkārt, es neizdomājos par iespējamo atdevi no 43 santīmiem, kas manā maciņā atlikuši šīs diena spusdienām -eest kartupeļu čīpsus vai kartupeļu cietes pleeksniites? maxima man paraadijaa citu bildi -proti, es Viktors varu atļauties kartupeļu biezeni pa 29 sant un varbuut vienu maiziiti, arii miltainu produktu, bet toties sāļu. Tomēr pa'ņēmu plēksnītes, izgaaju saltainaa dušā laukaa, noneemos ar divaam cigareteem un groziijos kaa vareeju, lai nepietuvotos darba galam. ne tik daudz braazmainais laiks, cik vilšanās savās iecerees man piepsieda saprast eešanas paradumu bezjeedziigumu, jo arvien liidziigi kaa beerniibaa, kad ar satruakumu sirdii un drebosiem celiem iesleedzu nakts erotiskaas iklaides ieks LNT vai TV3, kaads vainu saaka groziities vai izdariit maajienus, ka tev, Viktors, pasreiz vajadzeetu justies neerti. un taa, te veijs peec otra pretii saka naakt viss darba kolektiivs no augstaakaaa esalona, labi, ka direktore bija peedeejaa, kurai es vareeju raadiities, jo tad man bija tikai sarkans deguns un manas melniisa aplijusaas matu skipsnas.

Pārāk daudz dzejnieciskas spozmes, apreekina lauliibu un līguma saistību. Meŗķtiecība, kurai nav meerka, tikai galvas aplaušana un dedziigums kaa derdziigums, jo vaardu salikumu kalambuurs no vienas vietas piekaisa visu manu vaartruumi. „Bet es varbuut gribu atveert vaartus, lai ielaistu tiiru saules gaismu!!” Nojuugusies skorpioni, grib tikai sadzelt muus ar savu indi, peec iespeejas trulaaku, tirpinosaaku, taadu, kas paralizee muus tikpat mokosi kaisli kaa sokolaade uz meeles. Es nepiekriitu un nepiekritiisu vinu dogmaam un fantaazijaam, mani meeles receptori sen jau pateicoties vinu centiibai notrulinaajusies. Juus, dzejnieki un gleznotaji uz audekla un kaadi tur veel citi, viens biezs Tolstoja seejums jums uz skapja augasa seez un luur uz jums, bet juus tikai pakasat galvu un nodomaajat: „ak, ko es vareetu šovakar palasiit?!” Nu es jums ieteiktu pasu vienkaarsaako –panemiet slotu, vienreiz pa meenesi izmeeziet savu piedrazoto griidas laukumu un tad kaa uz burvju nuujinu juus beidzot jutiisieties tik nogurusi, ka labaakaa gadiijumaa buusiet gatavi ierakstiit savaa dienasgraamataa jeb dienenee vaardu: „nekas.” Un arii tas, ka ar jums riit notiks un notika iepriekseejaa vakara noteikti ir labaakais, kas ar jums var notikt. Maaklsiniekam ir vajadziiga atelpa no 4 sienaam un tikpat daudz stūriem, bet eita juus visi kaili pa pļažu, pozeejiet dabai, tikai ne ielas gaajeejiem. Visi juusu priekšteci bija labi veerotaaji , bet ne ekoloģisko sulu un paartikas rijeeji, viniem bija ambiicijas un ielasmeičas, bet kas jums –indiešu muuziciņa, opiiša ritenis un ķeša saanos. Juus lasat kaut kaadu surogaatliteratuuru, kuru jums speciali izlasiijusi „satori, Rīgas laiks un co” kompānija, aizejat uz lemonu bemolu ieņemat mazliet nieru darbības veicinaašanai un sveika gauja! –esmu gatavs kaa piilaadzis, suliigs kaabumbieris- ņemiet un pluuciet no maniem augliigajiem zariem to, kas melns aiz naga. Varbuut kaut ko sakasiisiet. Tikai nedomaajiet, ka mees esam melnstraadnieki, nee, mees esam ceeli radosi dabas piekaaseeji, sitam laiku, savus draugus ar dvingu, kas garo no mums rītā un vakarā un arvien gatavaojamies lielajam atveezienam: varbuut riitdien izlasiisim kaadu rindiņu, bet varbuut panemsim otu prieksaa. Nemiet veeraa, mees esam briivaas profesijas paarstaavji un diika staave ir telpas auras iekonzerveesana, ko riitu mees nemsim un sapildiisim ar noskanas veerojumiem. Un diena varees saakties.

Pasreiz juutos kaa miera mika, kas iegrimis savaas salkani rozajās sapnu duunaas. nezinu to robezu, cik taalu varu atlauties buut slims un vai maz es atkal kaut ko neizdomaaju. mazliet nogurdinosi peedeejaa laikaa domaat un rakstiit, vaardi un domas kaa vienmeer nevirkneejas iipasi veikli, driizaak jau gaazaas viens otram virsuu vai labaakaa gadiijumaa atgremo pasviesto domu liidz nepaziisanai. es domaaju, ka lingvistika, atskiribaa no manas daargaas muuzas, vareetu buut mans iistais kaujas lauks, jo esmu ar taas probleeminaam tik loti nociiniijies, ka vareetu buut jau brunojies ar stipru pacietiibu un degsmi. degsmi, tamdeel, ka man liekas, ka man ir ko teikt ne tikai par lingvistiku, bet kaut ko vairaak, kam vareetu buut jeega manaa rutiinaa. Pielauju iespeeju liidzeet sai probleemai, piedaavaajot sev piemeerotu dieetu, liidziigi kaa piemeeram viduslaikos, ja nemaldos piektdienas bija zivju dienas un tad nu visi eeda silkes, taapat arii es, piemeeram piektdienu vareetu noriikot par atturiibas dienu, savukaart sestdienu, pats par sevi saprotams- par valosanaas dienu. Bet varbuut visi sie plaani buutu jaatliek, jo tradicionaalam latvietim atsķirībā no ebreja piektdiena ir tautaas iesanas diena. taatad,uzmaniibu, jaanem veeraa ne buut ne nebuutisks fakts! pret straumi sajaa bezjedziigajaa laikaa iet ir pavisam nelaagi, veelams vismaz mazliet paziimeeties jauneklu sabiedriibas skaudrajaas bakhanaalijaas.nu es aiziesu mazliet papoozeet, bet ne vairaak un ne mazaak, jo sapomadeeties un izlikt savu tualeti apskatei man labi patiik.

vai var buut taa, ka cilveeku paarnem kaads, kas nogurdinosi samezgiiti runaa par to kaa kaads visu laiku runaa, skaidro attieciibas un atkal atgriezas pie sarunaam un nenogurst. seviski man,kuram izskaidrosanaas neiet pie sirds un ir kaa sunim, kas atgriezas pie saviem veemekliem. bet es turpinu lasiit tik un taa un atgriezos un atmetu Heses "stepes vilku". tas var buut neviens cits kaa tikai Dostojevskis. pamaziiteem nemanot saaku kluut par vina gara patveerumu, izstumto, nesabiedrisko aktiivistu un aiznemos iestarpinaajumus un atgaadinaajumus . Bet, kas trakaakais - man jau nav pret ko iebilst, ja nu vieniigi - pret to, ka iestiegu garlaiciibaa un vienmuliibaa, rindinu pa rindinai muulaaju " pussaudzi" un savu bakalauru.
nu tad beidzot esmu izmullaajis arii sito!

-Bet eest tachu gribaas!
-Taatad buusi dziivotaajs!

Nākamreiz man būs nosacījums sēdēt no 6 līdz 11. un man jau ir bail uz cik ilgu laiku ieilgs klusuma pauze.