"Ir vienkārši izvēlēties dzīvi, ja nejūti nāves vilinājumu" M.V.


Nāves vilinājums- dzīves pagurums jeb rutinēta eksitence, ārējs spožums un alku trūkums atrasties kaut vai uz vientuļas salas ar visu to, ko galva 20 gadu laikā ir izmalusi cauri, lai izjustu pagājušā laika jēdzīgumu. Ja nav vēlme vai iespēja apstādināt savu ikdienas kristisko domāšanu, garīgā aprobežotība var iestāties tikpat nemanāmi kā utopiskai valstij piemītošā endogēniskā mazasinība.

Rases atkritumi, Rases atkritumi, rases...utt., utjp. WDF? kaa praatam var neapnikt maldiities starp divaam priedeem?

Mana daargaa, tu jau zini sirmveco staastu..., ka es esmu revolucionaars, ilgstosi, pat miera staajaa pie prezidenta pils sardzee, ruugstoss revolucionaars, kurs katru minuuuti un kas to lai zin varbuut sekundi, domaa par to, kaa nepaspert vienu kaaju nepareizaa virzienaa, lai neizmainiitu lietu saakotneejo iedibinaato kaartiibu. Arii paar tiltu paarleksu, ja buus taada nepieciesamiiba, bet par to citu reizi, jo soreiz svariigaakas lietas klaastaamas. es sastapu kaadu sev liidziigu, tas nekas, ka puķu tirgotaaju, galvenais, ka vinam galva uz pleciem un taa akuraat griezas ap taadaam pasaam domaam kaa maneejaa. Un luuk,


TĀ RUNĀJA PUĶU TIRGONIS...


Jā, es filfaku beidzis.
A kas?
Lai es rubīju šūlē?
Tur ir bardaks vēl lielāks kā Vef'ā.
Ē, uzrāvos viņreiz ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē.
Par šoferi, ne jau...
Vot puķītes atveda šorīt ar volgu.
Dullais, priekš kam
lai es audzēju pats!?
Olga pa veikalu šeptē,
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen.
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu.
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu vari paņemt
priekš brūtes!
Sarkanas neļķes.
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds.

/M.Z./

Es tikai domaaju, ka nav veerts staaties pretii liktenim.Ir jaaciinaas un jaakaarpaas kaa tiigerim, kas uzlecis virsuu savam laupiijumam un kurs sajutiis stindzinosu nokautu, ja kaads viirs ar bises troksni vinu nobaidiis.labaak buus, ja laus vinam likteniigajai antilopei nokost vienu kaaju, apmierinaaties liidz riitdienas vakaram un atgriezties... varbuut uz atgriesanos.
Par atgriesanos un piedzimsanu no jauna gribas sovakar.. pavisam viesmiiliigaa garaa privaataa lokaa iedzert ko viegli reibinosu un liistosu... kaadaa nenosakaamaa Āfrikas nakts stundaa,pie briestosu domu galda, kur taptu apceres par naaves stundu, kapa vietu un koku eenu, zem kuras apmesties muuziibas gulai sajaa saulee. vareetu runaat par dzeju un sirdiim plososajaam juutaam,sienaam caurstaigaajamaam un domu graudiem, kas sekundes desmitdalaa pirmsnomoda briidii iemetusies un izseejusies,jo viss ir tik liegs un viens un vientuli skumji prieciigs vai prieciigi skumjs.
Un kuraa briidii es kluvu tiik mokosi lirisks, piesiets pie seetas mieta vai patriarha kreesla, ka bez tam esmu kluvis augstpraatiigs un pazemiigs vienlaikus?! mans ievainotais pascienas krusts man jaanes laikam...bet ja nu es to daru tik pazemiigi viegli kaa omuliibas iemiesojums, tad varbuut man tas tiek piedots...
Varbuut taa bija taa likteniigaa reize, kad beerna praataa reiz pateicu, ka 15 gadu vecumaa es nomirsu, jo nespeeju iedomaaties pieaugusa cilveeka dziivi? bet varbuut tas bija Dead can dance "The carneval is over" un es pirmo reizi izdzirdeju, ka muuzika var skaneet manas dveeselees stiigu balsii??? atkal nezinu, jo sapnoju, bet varbuut nee...bet vsipaar skiet, ka mans mazsakariigums ir taads pats kaa manu sapnu uzbuuve - bez staaviem un logiem, sienaam un griidaam, bet krampjiem pie lustraam un alnu ragiem pie meenes??

Dievs, tu zini, ka es esmu bezceriigs gadiijums. Ko lai veel saku? Visi sveiki un veseli, bet es tikai čīkstu un raudu par savu smalko dveeseliiti un visi sakaam manu dveesli paziistam, bet es vineiem nedodu ne suudu, ne grasi. es atvainojos, taa es nedomaaju. tik rupji, tas nav manaa dabaa...ko mani senci aristokraati, t.i. , bomži teiktu par to?! bet lai vini iet eelee, es esmu vislabaakaa vinu dveeseles kripata, kas viniem atlikusi un vini nedabuus no manis neko, jo es sev nedomaaju neko atstaat. kaa es lepojos ar to! es vispaar lepojos ar sevi, ka esmu taads egoists un taa speeju par visu pastaaveet. tiesaam, lai kalni un juura sgaazas paar visu pasauli, bet es staavu un te es esmu, geniaals savaa neatkaartojamajaa buutiibaa, nemirstiigs un muuzziigi dziivs. es gribu, lai mani atceraas. katreiz gribas rasktiit taa it kaa taa buutu mana peedeejaa veests, lai nekas nepaliwk nepateikts, lai nekaadi negeeri netulkotu manus tekstus kaa nostradamus mistiskos darbus. es gribu buut tikai patiess, un esite arii juus man tuvie un svesie beernini patiesi, jo taa juus kluusiet muuziigi.

mīlu un atziistu patiesas lietas, nevis formu, bet saturu, ticiibu, nevis graadu. nevis simts draugus, bet 10 draugus, nevis vaardus, bet ticiibu. teiksiet eremiita vaardi?- es atbildeesu nee, sausa maize un tulznainas rokas, uudens un medus, kas patiesiibaa ir debesmanna cilveeka dveeselei, kura ilgi luukojusies un asizmirsusies nospiestiibas tuksnesii.

Skaidraa praataa agraa riita stundaa pie atveerta loga un ļuļķi mutee es sapņoju par to, kaa es 4.apriilii papildinaasu savu klaba ierakstu skaitu uzrakstiidams par saviem agraa riita paardziivojumiem.
te nu es esmu, te nu es biju, ko lai veel saka par agraa riita paardziivojumiem? kaa noprotams es nevareeju cauru nakti iemigt un neguleeto stundu nasta guulaas uz maniem locekliem ar nospiedosu nogurumu, bet zaavas grasiijas ar plosošu degmsi izrauties no zoklu engeem. Viegls saspringums, protams, nav nekas slikts, bet sliktaak tas tas atsaucas uz ķermeni, ja tas pateeree guleesanai nodomaatos speekus. galu galaa no riita pamodies jutos diezgan pieveikts, staipiits un vilkts un gruuzts.

par dz. dienu neko veel neteiksu, jo juutu, ka interesantaakais veel prieksaa.

Ir bail. tik jociigi baisi, ka ne aprakstiit citaadaak, lai es neizklausiitos peec kaarteejaa iimo ciikstula piikstula. JO, luuk, patiesi, man ir bail par manu asinojoso degunu un asins straumeem piejauceetaam ar caurspiidiigaam glotaam, kam ir neizskaidrojams svars manaa sisteemas uztureesanaa. mazohistisks iimo priecins ielauzaas manaa peleekajaa sejaa briidi, kad vannasizstabas spogulii raudziijos uz sevi un skaisto saarto kraasu. peec tam uz saartaas kraasas plankumiem rozaa dvielii vai savaa neesdogaa... Tagad peec stundas praata apskaidriiba mani ir keerusi un esmu attapies pie pavisam skumjiem iimo top level secinaajumiem - iespeejams, ka naktii, pa sapniem un arii realitaatee man draud nosliiksana asiniis, mana galva peeksni vairs nesaapees, bet kaki aiz tiiraas zinkaares buus izvaartiijusies manaa pelkee. Ko dariit -apcereet bakalaura darbu ar skatu pret griestiem, iebaazt divus tamponus naasiis vai cauru nakti piipot pie atveerta loga un naakamaa riitaa secinaat, ka satraucos taapat vien aiz domu un praata mazasiniibas? Kur tad es likšos? -aizmigšu taapat, un kaa veel!!

Gribaas atkal paziimeeties kaa zaudeetaajam Sommas kara laukaa, bet mani jau neviens nenems pa pilno, jo man ne kaulu luuzums, ne bulta caursaavusi kaadu miikstu vai tiesi otraadi biistami juutiigu vietu. "Ej aiz durviim un asini duncus, diedelnieks atradies!! Sagribeeji veel pateiciibas krustu? Apsarg, apsarg, sis mums traucee, lieki prasa morfiju -uz noshaushanu!" Vai vareetu buut veel labaaks scenaarijs manai kaarteejai veelaas ziemas slimiibas biograafijai? gribeeju teikt, vai vareetu veeleeties kaut ko veel vairaak kaa nepilnu pusotra meenesa terminu bakalaura darbam, paaris referaatiem un nemitiigi saaposajai galvai? Diemzeel pasreiz man nav kam dot atskaites... kameer neieradiisos sasauts vai ar izkaastaam kruuttim uz aaru un dimdosu balsi, kas vareetu veestiit: "Jess, ser, work is dan!"

Pavisam nejaušas satapšanaas uz lieveņa viegli paarveersas ieprieks neparedzamās pagiraas. To es saku par pierdzi ar Dostojevski, kuru saaku iepaziit diezgan veelu. kaa jebkuru labu literatuuru, jo pazaudeejis iisto beerniibu, to ievilku tuvaakaa jauniibaa. tiktaal esmu nonaacis, ka man atkal ir jaaiedzen, arii Dostojevksa romaanu lasiisana, kas vedaas tikpat gausi un netrenneeti rutineeti kaa galeras enkura vilksana uz borta. Taads nesaprotams smagums, bet reizee tik liels pievilksanas spēks, kas var piemist tikai optiski izskaidrojamaam lietaam..., kas kluust saprotamas tikai no zinaama attāluma, ne jau tiesa tuvuma. Tiess kontakts saakotneeji visdriizaak nospiez un liekas nepamatots, kaa peedeejo akadeemisko tradiiciju paarmantotaaju impresionistu gleznas, kur struktuura pasleepta zem maigajiem vai tiesi otraadi smagajiem otas triepieniem un toniem.
Bet vairs es nebaidos, ka Dostojevksa smagneejaa struktuura vareetu mana netrenneetaa mugurkaula nervus pakutinaat.