Kaputt mit den Geschichte. Long live Postmodernismus!

...

Zem mūsu pīlāriem, upuru akmeņiem un visādiem citiem pieminekļiem, ko mūsu kultūrām jādaudzina par katru cenu, lai mēs nekļūtu par lopbarību dižkultūrām, slēpjās kaulu trūdvielas, mēra sporas un citi nepiedienīgi agregātstāvokļi. Nav nemaz vērts par to sākt satraukties, kur nu vēl runāt, jo citādāk būtu sev jāuzdod nepiedienīgi filosofisks jautājums: kā tas var būt, ka mēs esam. nekas nav negodīgi. viņu nāve - likumsakarīga, mūsu dzīvība - jautājumzīme vai arī uz jautājuma zīmes (kā nu kuram labāk tīk) ...jo varbūt tiešām beidzot vērts aizdomāties, kāpēc mūs bērnībā baroja ar nāvīgām pasaciņām par mēra sporu 5 gadsimtu mūžību, kamēr šodien pilnīgi atklāti arheaologi ar sapierenēm norok šīs pasakas un tik un tā neviens par to neinteresējas. Tāda pretrunīga pietāte pret kaulu kambariem zem mūsu kultūru vissvētākajiem elizejas laukiem (jā, it kā tiešām tur atrastos laimīgo ganiņu zeme, par kuru vēl mazāk jāšaubās kā par laika gaitā dievišķotajiem Komēdijas piedzīvojumiem) Un tas vēl t.s. informācijas laikmetā! Laikam jau ir tā, ka kopš Kaina cilvēkiem ir par apkaunojumu uzskaitīt to cīparsaliņu dvēseles, kas brēkušas uz debesīm no zemes. Bet varbūt gluži otrādi - nav nekādas kolektīvās atmiņas, ir tikai maizes un vīna sapotēti apziņas stāvokļi dažādās gradācijās, kamdēl arī lieka satraukuma novēršanai nākotnē pārliekas infomācijas slepeniskošana ir tikai nepieciešamais līdzeklis.

Mūsu topošo stikla kalnu pakaiši un Tarantino inscinētās kečupa straumes. Veikli nostrādātas pasaciņas ar vienādības zīmi. Zinātne, ko pazīst arī ar nosaukumu "dzīvotdziņa par katru cenu". par mums parūpēsies un vēl jau arī visas pasaules vēju un kombainu nenopļautā atlikuma staļļi Romā.

Elbow - Grace Under Pressure

Parasti es pēcvārdus nelasu. Nezinu, kāpēc tā, bet es arī ievadus nelasu. Varbūt tāpēc, ka ievadi ir pārāk neveikli, bet nobeigumi tādi, kuriem manā apziņā vajadzētu būt kā pie vāciešiem ar atvadām: Abschied ohne Abschied.

Šodien ir Margaritas. Vai tas tā kā būtu mājiens, ka man šodien līdz galam jāizlasa "Meistars un Margarita" vai arī es pēc brīvas izvēles varu izlasīt tikai Margaritu un Meistaru atstāt citai dienai?

Mans lingvistiskais nervs attiecībā uz Margaritu nekad no manis neatstāsies. "Meistars un Margarita" pats par sevi liekas dikti sviestains nosaukums grāmatai, bet vēl jo vairāk, jo Margarita manās ausīs skan kā "margarīns", bet Meistars vispār varētu būt angļu vārds "Mustard" (sinepes, ja?) Ja tā padomā, tad tiešām varētu sanākt kaut kas līdzīgs angļu brokastu maizītei - margarīnmaize ar sinepju glazūru. Nu ja reiz ir kokčiks ar nosaukumu "Bloody Mary", tad attiecīgi vajadzētu būt arī sviestmaizei ar nosaukumu "Meistars un Margarita".

Ja kāds ir tiešām svarīgāks par sevi pašu, tad ir mazliet nožēlojami apjaust, ka tu nezini mazliet mazāk. Mīlestība nav filantropiska.

Šīs dienas vakars izvērtās jaukāks nekā bija plānots. Es par varītēm biju iecerējis šodien mazliet pielietis, bet no puspieciem, kad es pēc manām domām sāku īstenot šo plānu dzīvē, man nekas neiznāca, te patraucēja lietus, te kompānijas trūkums..varēja pat piesieties domas, ka zvaizgnes skaidrā dienas laikā pagriezušas muguru, kas nevarēja būt taisnība...iespējams, ka es pārāk iedvesmojos no dzirdētā par to, ka arī skaidrā dienas laikā iespējams ne nu gluži pazaudēt saskari ar saules-mēenss likumiem, bet vismaz iztēloties, ka jaunībai pieder brīvība izlemt par to, kad sākt un kad beigt. Un vēl jau iz iepreikšējām paaudzēm sniegtais piemērs, ka iemešanas paradums nepavisam nav akmenī cirsts un, ka sākt var tiešām dienas stundās, lai vakarā nebūtu problēmu ar izguldīšanas problēmām un salāpīšanos nākamā rītā. Par spīti Toro es tomēr domāju, ka savs viedums nāk arī no vecajo mutēm...
Laimīgas sakritības pēc iznāca, ka es Jānim P. uzzvanīju vienu minūti pirms viņa izkāpšanas no mašīnas, kas viņu veda uz Āģīti, jo standarta gadījumā viņam nepieciešams apdomāšanās laiks vismaz 10 min. Tik un tā es klausuli noliku, lai gaidītu 10 min. Pēc min ne vairāk seko stiedzīgs zvans it kā no paša Endija (Vorhola), ka D..vs grib ar mani runāt, tāpēc man jāpasteidzās, 6 min laikā jābūt lejā, ja es vēl gribi ar viņu sadzert.
Kad mēs atgriezāmies no kopīgas uzpildīšanās, man bija bankets ar pašu D..u. Runājām par šo un to, bet pārsvarā mūziku, kas mums patīk. Jau pirmo gabalu, ko viņš uzlika pēc manas iniciatīas, es atpazinu pēc pirmajiem akordiem...izrādās, ka viņš ikreiz iemīlās, kad redz šo lēdiju ar zaķiem un ēzeļiem uz BMX veļūkiem, kas pēkšņi izlien no viņas muguras un tad pazūd tumsas aizsegā. Tajā pašā laikā es vilku cīgu un un lūkojos pretim pārdomām, kas kā vienmēr nenāca pretī atplestām rokām. Tā ir tikai ilūzija, ka smēķētāju laikam ir vairāk laika apstāties, jo parastā gadījumā iztruacē kāds skatiens, kas apstājās pie pavisam triviālām parādībām, kā piemēram tā kaķa, kas tur ārā gulēja. Es tiešām nevarēju saprast, kāpēc viņš joprojām nav pamodies, ja vēl nesen es redzēju noveļamies no viņa muguras kādu mašīnu. Viņam taču sen jau bija jābūt pie dieviem, nevis šeit jātup tik statiskā pozā it kā viņš kā izteicās pats D..vs būtu notēmējis uz mirušu peli. Ak, jā, pirmajā reizē, kad es viņam norādīju uz šo mincīša nekustīgo kustību, viņš izbijās. Viņa valstībā laikam nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Vēl pēc kāda brīža, kad man bija atkal vajadzība pie atvērta loga, es viņu paaicināju aplūkot kaķīti. Bet viņš, pirmajā brīdī neapķēries, man vaicāja: "Kuru? Kur viņš ir?" Bet es norādu ar roku uz logu domādams nu to tur ārā. Viņš pasmīn un saka: "ak, jā." Vinš ir dzīvs, re kā, viņš jau ir šeit, pirmīt viņš vēl bija tur. Kaķis un pele. Kurš kuru.
Kad vēlāk vakarā beidzās mūsu bankets, es nolēmu apraudzīt kaķīti un paskatīties, kas ar viņu. Pavisam neapjaušot, ko es daru, es sāku ar viņu saņaudēties, bet D..s beidzis krāmēties ap savu steidzīgajām vajadzībām, ietiecās, ka es laikam esmu aizrāvies.

Jau vairākus gadus sev uzdodu jautājumu, kas ir tie cilvēki, kas novāc beigtus dzīvnieciņus no neērtā asfalta. Vai tā ir kāda slepena dzīvnieku palīgorganizācija, vai arī tie ir filantropi, kuri aizvācot kādu aiz astes it kā iemet kādu grasi grēku izpirkšanas kolektē.

Dzeru jau trīs dienas. nē, es dzeru tikai šodien, lai gan tāda sajūta, ka jau visamz nedēļu no veitas un kas to lai zina varbūt pat mēnesi. nav svarīgi 4 sienās vai aiz 4 sienām, viens pats mājās vai aiz tam, ka viss, ko mēs zinām, ir mīlošs naids.

Man liekas ka jau kādu labu laiciņu mani vajā vajāšanas mānija. Iespējams, ka tā ļaunuma sakne iedīga tajā dienā, kad pie dzīvokļa durvīm piezvanīja kāds vīrietis, lai pateiktu, ka dūmo palodze. Es paķēru pirmo šķidrumu, kas man bija pa rokai - pusizdzertu kafijas krūzi- un pārlēju to pār manu nu jau ilgu laiku pārpildīto pelnu trauku un domāju nu būs sirdsmiers, vēl tikai jasagaida omītes brāziens. Bet nekā tamlīdzīga - pelnu trauks nočurkstēja un vai aiz inerces vai kā cita turpināja dūmot...kopš tā brīža mani sāka vajāt kaut kādas mistiskas bailes. Bet omīte, ai, viņa pat nepamirkšķināja ne aci, jo viņai bija svarīgākas leitas runājamas ar kaimiņu. Vēl tajā pašā dienā es vismaz divas reizes paspēju aizdomāties par šo nelaimīgo dubļos slīkstošo pelnu trauku. Vispirms jau tad, kad es pēc manām domām, aizmirsu izmest miskasti, kurā atradās šis bīstamais rādijs un pēc tam jau konstanti kopš tās pašas dienas vakara, jo smēķēšanu pie loga joprojām neesmu atmetis.

Jau tā pēc dabas būdams diezgan bailīgs, tagad jūtu, ka kļūstu slimīgi atkarīgs no mazākās mirāžas, skaņas toņa izmaiņām, no tā, kas man tikai rādās. Un patiesību sakot rādās ar vien vairāk...Ja vien omīte toreiz nakts melnumā nebūtu divas reizes iebrāzusies pie mums un apklusinājusi mūsu mežonīgo atvadu ballīti, ja viņa nebūtu rēkusi uz I. par palikšanu pie vientuļa vīra, kamēr viņas omīte gandrīz tepat uz stūra dzīvo, ja viņa nebūtu sākusi no tās pašas dienas klačoties pa visu pasauli un nebūtu aizdedzies tas nelaimīgais pelnu trauks...
tad es varbūt drāztos pa labi un kreisi, nemeklēdams siltumu. Šis a priori uzspiestais zīmogs mani atbrīvo no atbildības pret grēka apziņu sevī (grēkoju, lai vairotos žēlastība, un pat ne tā, vienkārši aiz tam, ka deg no entry sarkanā gaismiņa), izaicina mani varbūt kļūt stiprākam, bet jebkurā gadījumā nespēj mani atbrīvot no pastāvīga nemiera. Ne izbēguši noziedznieki, spoki, sapņi vai mirāžas, bet vel nesaplnīti grēki uzglūn man no visiem pakšiem un rensteļu renstelēm. Es nespēju vien atskatīties un beigt baidīties. Es nesaku, ka esmu svētulis un nesu nevainības mici galvā, bet tik un tā nez kāpēc man nāk prātā vārdi, ko reiz teica kāds cilvēks paššaustīšanā nogrimušajam Luteram: "Nu tad ej un beidzot sagrēkojies". Ar domu, ka grēka darbi var arī darīt brīvu.

Šodien visi jūsmoja par Džeksona meitiņas asarām. Cilvēks pamodās un pats neapzinādamies piemiedza dievam ar aci, jo uz mirkli noticēja, ka šajā pasaulē kaut kas vēl var būt patiess.
"Es reizēm nopūlos līdz izmisumam, lai šajā pasaulē dabūtu no cilvēkiem kaut nieku - bet vienkārši un godīgi nostrādātu".