Ja kāds ir tiešām svarīgāks par sevi pašu, tad ir mazliet nožēlojami apjaust, ka tu nezini mazliet mazāk. Mīlestība nav filantropiska.

Šīs dienas vakars izvērtās jaukāks nekā bija plānots. Es par varītēm biju iecerējis šodien mazliet pielietis, bet no puspieciem, kad es pēc manām domām sāku īstenot šo plānu dzīvē, man nekas neiznāca, te patraucēja lietus, te kompānijas trūkums..varēja pat piesieties domas, ka zvaizgnes skaidrā dienas laikā pagriezušas muguru, kas nevarēja būt taisnība...iespējams, ka es pārāk iedvesmojos no dzirdētā par to, ka arī skaidrā dienas laikā iespējams ne nu gluži pazaudēt saskari ar saules-mēenss likumiem, bet vismaz iztēloties, ka jaunībai pieder brīvība izlemt par to, kad sākt un kad beigt. Un vēl jau iz iepreikšējām paaudzēm sniegtais piemērs, ka iemešanas paradums nepavisam nav akmenī cirsts un, ka sākt var tiešām dienas stundās, lai vakarā nebūtu problēmu ar izguldīšanas problēmām un salāpīšanos nākamā rītā. Par spīti Toro es tomēr domāju, ka savs viedums nāk arī no vecajo mutēm...
Laimīgas sakritības pēc iznāca, ka es Jānim P. uzzvanīju vienu minūti pirms viņa izkāpšanas no mašīnas, kas viņu veda uz Āģīti, jo standarta gadījumā viņam nepieciešams apdomāšanās laiks vismaz 10 min. Tik un tā es klausuli noliku, lai gaidītu 10 min. Pēc min ne vairāk seko stiedzīgs zvans it kā no paša Endija (Vorhola), ka D..vs grib ar mani runāt, tāpēc man jāpasteidzās, 6 min laikā jābūt lejā, ja es vēl gribi ar viņu sadzert.
Kad mēs atgriezāmies no kopīgas uzpildīšanās, man bija bankets ar pašu D..u. Runājām par šo un to, bet pārsvarā mūziku, kas mums patīk. Jau pirmo gabalu, ko viņš uzlika pēc manas iniciatīas, es atpazinu pēc pirmajiem akordiem...izrādās, ka viņš ikreiz iemīlās, kad redz šo lēdiju ar zaķiem un ēzeļiem uz BMX veļūkiem, kas pēkšņi izlien no viņas muguras un tad pazūd tumsas aizsegā. Tajā pašā laikā es vilku cīgu un un lūkojos pretim pārdomām, kas kā vienmēr nenāca pretī atplestām rokām. Tā ir tikai ilūzija, ka smēķētāju laikam ir vairāk laika apstāties, jo parastā gadījumā iztruacē kāds skatiens, kas apstājās pie pavisam triviālām parādībām, kā piemēram tā kaķa, kas tur ārā gulēja. Es tiešām nevarēju saprast, kāpēc viņš joprojām nav pamodies, ja vēl nesen es redzēju noveļamies no viņa muguras kādu mašīnu. Viņam taču sen jau bija jābūt pie dieviem, nevis šeit jātup tik statiskā pozā it kā viņš kā izteicās pats D..vs būtu notēmējis uz mirušu peli. Ak, jā, pirmajā reizē, kad es viņam norādīju uz šo mincīša nekustīgo kustību, viņš izbijās. Viņa valstībā laikam nekas tāds vēl nebija pieredzēts. Vēl pēc kāda brīža, kad man bija atkal vajadzība pie atvērta loga, es viņu paaicināju aplūkot kaķīti. Bet viņš, pirmajā brīdī neapķēries, man vaicāja: "Kuru? Kur viņš ir?" Bet es norādu ar roku uz logu domādams nu to tur ārā. Viņš pasmīn un saka: "ak, jā." Vinš ir dzīvs, re kā, viņš jau ir šeit, pirmīt viņš vēl bija tur. Kaķis un pele. Kurš kuru.
Kad vēlāk vakarā beidzās mūsu bankets, es nolēmu apraudzīt kaķīti un paskatīties, kas ar viņu. Pavisam neapjaušot, ko es daru, es sāku ar viņu saņaudēties, bet D..s beidzis krāmēties ap savu steidzīgajām vajadzībām, ietiecās, ka es laikam esmu aizrāvies.

Jau vairākus gadus sev uzdodu jautājumu, kas ir tie cilvēki, kas novāc beigtus dzīvnieciņus no neērtā asfalta. Vai tā ir kāda slepena dzīvnieku palīgorganizācija, vai arī tie ir filantropi, kuri aizvācot kādu aiz astes it kā iemet kādu grasi grēku izpirkšanas kolektē.