Zem mūsu pīlāriem, upuru akmeņiem un visādiem citiem pieminekļiem, ko mūsu kultūrām jādaudzina par katru cenu, lai mēs nekļūtu par lopbarību dižkultūrām, slēpjās kaulu trūdvielas, mēra sporas un citi nepiedienīgi agregātstāvokļi. Nav nemaz vērts par to sākt satraukties, kur nu vēl runāt, jo citādāk būtu sev jāuzdod nepiedienīgi filosofisks jautājums: kā tas var būt, ka mēs esam. nekas nav negodīgi. viņu nāve - likumsakarīga, mūsu dzīvība - jautājumzīme vai arī uz jautājuma zīmes (kā nu kuram labāk tīk) ...jo varbūt tiešām beidzot vērts aizdomāties, kāpēc mūs bērnībā baroja ar nāvīgām pasaciņām par mēra sporu 5 gadsimtu mūžību, kamēr šodien pilnīgi atklāti arheaologi ar sapierenēm norok šīs pasakas un tik un tā neviens par to neinteresējas. Tāda pretrunīga pietāte pret kaulu kambariem zem mūsu kultūru vissvētākajiem elizejas laukiem (jā, it kā tiešām tur atrastos laimīgo ganiņu zeme, par kuru vēl mazāk jāšaubās kā par laika gaitā dievišķotajiem Komēdijas piedzīvojumiem) Un tas vēl t.s. informācijas laikmetā! Laikam jau ir tā, ka kopš Kaina cilvēkiem ir par apkaunojumu uzskaitīt to cīparsaliņu dvēseles, kas brēkušas uz debesīm no zemes. Bet varbūt gluži otrādi - nav nekādas kolektīvās atmiņas, ir tikai maizes un vīna sapotēti apziņas stāvokļi dažādās gradācijās, kamdēl arī lieka satraukuma novēršanai nākotnē pārliekas infomācijas slepeniskošana ir tikai nepieciešamais līdzeklis.

Mūsu topošo stikla kalnu pakaiši un Tarantino inscinētās kečupa straumes. Veikli nostrādātas pasaciņas ar vienādības zīmi. Zinātne, ko pazīst arī ar nosaukumu "dzīvotdziņa par katru cenu". par mums parūpēsies un vēl jau arī visas pasaules vēju un kombainu nenopļautā atlikuma staļļi Romā.