Maybe*

Es protams atzīstu, ka esmu par daudz ieslīgusi grejas anatomijā, bet mani sāk biedēt mana līdzība viņas izgājieniem. tieši šovakar, tieši tagad.
ak vai.

Augšstāvā kaut kas ļoti aktīvi dauzās. es ceru, ka tikai tas, kas tur dzīvo. Un vispār jau smieklīgi un pat ironiski. Viss!
Šodien zemeņu activia garšo ļoti labi. Tāpat kā cēzara salāti. Drīz man atvedīs zemenes un ķiršus un es viena pati visu vakaru/nakti/dienu varēšu skatīties grejas anatomiju un tēlot, ka man ir savs dzīvoklis. Tīri tā neko. Plika jau nu apkārt arī uzreiz neskraidīšu, bet nu ir ok.
Labi, man apnika, citiem apnika, visiem apnika mana čīkstēšana par puišiem. pietiek ņemties, jāsāk kaut ko darīt.
un vakar atkal skanēja "..es nevaru bez Tevis iedomāties šo dzīvi". (un man besī, ka es visu laiku Tu rakstu ar lielo burtu, lai gan es nevienu neuzrunāju).

:) laikam jau.

Beidzot - viņš bez manis nevar, BET ES VARU. un kā vēl. :D (ļauni smiekli)

Tāda sajūta, ka es stāvu uz kkādas maliņas un šūpojos no pirkstgaliem uz papēžiem, bet tā arī nepiezemējos ne uz viena no tiem.

Nu ir kaut kāds apjukums. es nezinu, tā neitrāli. ne man priecāties, ne raudāt. ir vienkārši nekā. neko nesaprotu un nekas nav, ko saprast.
pēc gada es būšu tā, kurai rīt būs pēdējā diena skolā. man bail no tā. man bail no dusmām, no nodevības, no naida, no nesaprašanas, no mīlestības, no kārtējās vilšanās, no laika iešanas uz priekšu ik ātri, no šī vakara un vienkārši no visa. MAN IR BAIL.

Man bail.

Ps. šodien Artūriem vārda diena.
5dien dažam labam ir dzimšanas diena.
Maija, saņem sevi rokās.

Vēl tikai trīs etapi, līdz manas pieaugšanas pirmais posms būs noslēdzies. :D kurš man grib uzdāvināt mašīnu?
man šķiet, ka es atkal esmu neitrālajā režīmā ieslēgta, man viss ir kkā nesvarīgi. bet tādā labā nozīmē nesvarīgi. vismaz nav lielie kreņķi. tas laikam tāpēc, ka es neļauju sev domāt tālāk par vienu konkrētu robežu. žēl, ka tikai tā mana sirds vēl kko te niķojās.

Too many young boys.. :D haha.

Man būs fancy life ar smalkiem vāģiem, bieziem večiem un brendiem ik uz soļa. Vienkārši būs, es Jums to varu gandrīz vai apsolīt! :P
+ ps. tādi foršie 7dienas vakari man iet pie sirds. tā arī visam ir jāsākas.

..un viņš ir atpakaļ spēlē. atkal saka, ka nekas nav bijis. ja es nebūtu tik dumja, es dusmotos, bet es nevaru dusmoties uz cilvēku, kuram blakus esot, man laiks iet vnk nenormālā ātrumā.
Nav godīgi.

Poor little Maija.
viņš ir atkal uz strīpas. MANAS strīpas.

Stulbi sanāca, likās, ka tikšu galā ar visu. Tagad liekas, ka 3 dienas velkas kā mūžība. Sapratu, ka nebūs man te nekāds Robis, ilgojos pēc ikvakara debīlajām sarunām, kuras bieži vien aizpeldēja pavisam nedebīlās sliedēs. Rokas stiepiena attālumā, bet tik tālu. Varbūt man vnk nav lemts būt laimīgai. Pavasaris ir, putniņu nav. Parīt ir matemātikas eksāmens un pirmo reizi man tā nopietni šķiet, ka nu būs dirsā. Negribas jau čīkstēt un tēlot baigo mocekli, bet man nav laika dzīvot.

Ai, vecās simpātijas. pat Robertu uz brīdi aizmirsu. :D

 

( Es jau neesmu tāds atriebīgs un rupjš cilvēks pēc dabas.. )

Mana dzīve pati mani sargā no manām sāpēm. Tad jau laikam man jābūt pateicīgai par to, ka mans prāts visu laiku ir nodarbināts ar ko citu.
Bet tagad atkal iedūrās sirdī. sāpīte!

šodien nebija mana diena.
es tik ļoti gaidu to MANU dienu. ļoooooti!!