Ja šķiet, ka viss ir ok, tad PROTAMS ir kaut kam jānotiek. šodien es, piemēram, gandrīz izvēmu iekšas un man viss vēderā apmetās riņķī. Tagad es varu vnk saderēt, ka katru mīļu, un arī mazāk mīļu, brīdi satikšu viņu. UN KUR NU VĒL AR VISU IEVU! laikam labāk bija, ka mēs vnk pagājām garām viens otram. jo maitas paliek maitas.
viss, es nevaru uzņemt barību, ja ar mani tā notiek!
ps. lūk, ko es teicu 2007.gada 28.decembrī savā dienasgrāmatā "Man tik ļoti ir jāmāk aizmirst personas mana kāmja vārdā, jo es nezinu kāpēc, bet viss, kas notiek, man vnk no jauna to bāž sejā. Katru dienu, daudzas reizes. Es nezinu, kāpēc, vai tur bija kas vairāk par nieka patikšanu, bet es nevaru nedomāt. Un ja man šķiet, ka nu man var būt citi, tad nē, jo es nemaz nezinu, ko pati jūtu." un tagad, 2008.gada 16.jūnijā es saku to pašu - vai tur bija, kas vairāk par nieka patikšanu? Bija?feeling: |
 confused |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}