Pirms gada man dzimšanas dienā uzdāvināja kāmīti, kuru, tobrīd vēl nezīmīgi, bet nosauca viena no dāvinātāja vārdā. ironiski vai nē, bet tajā dienā mūsu dzīves sapinās. pus gadu es biju ar viņu, pus gadu viņš pazuda no manas dzīves, tāpat, kā es no viņējās. bet ne jau no sirds. pēc pus gada viņš parādījās man uz kādu stundu, pateica tikai dažas zīmīgas lietas un man jau iekšā viss tā griežās atkal, ka nevaru ne ieēst. es zinu, ka nevaru vēl tā spriest savos maz gados, bet es nekad neko tādu neesmu jutusi. to pāris apskāvienu dēļ es būtu gatava gaidīt vēl pus gadu. vai dzīve ir taisnīga? tieši tagad?
feeling: |
 opā |
my music: |
carol woods - let it be |