Maybe*

Esmu izveidojusi kaut kādu mistiski idillisku dzīvi šobrīd, un negribas tur nevienu laist iekšā. Bāc.

Un tagad saspiežam dūrītes kopā un ceram, ka Ušakovu beidzot gāzīs. 8:35 no rīta šī ir labākā iespējamā ziņa.

Taisnība jau vien ir, kardioloģijas pakalpojumi nevar noteikt to, kas notiek ar sirdi..un ne jau par medicinu runājot. pirmo reizi manā mūžā ir brīdis, kad fizioloģijā atspoguļojas mentālais.

ir cilvēki, kurus mēs vienkārši atrodam. pat nemeklējot. bet ir cilvēki, kurus var meklēt, ejot līdz pasaules malai, un es ticu, ka tāda ir, bet neatrast. Es zinu, ka viss šajā dzīvē notiek pēc plāna, tikai es nevaru saprast, vai tas manas dzīves plāns nav kaut kur nomaldījies un vai ir īstajās rokās.

Dažreiz ir tā, ka, no rīta pamostoties, es vienkārši zinu, kas būs mana šī rīta sirds dziesma. un šis rīts nebija izņēmums - moby - dream about me.
Un tālāk runājot, man ir jābeidz skatīties seriāli. Tie manus sapņus pārvērš reālā nereālismā, kura dēļ es vakarnakt atkal noraudāju miegā visu nakti un pamodos, mirkstot vieglās asarās. es zinu, ka patiesībā jau runa noteikti nav par grejas anatomiju un tās personāžiem, bet kaut kas tajā visā bija tik reāls, ka es nevaru, NEVARU atgūties. Murgs kaut kāds.
Ps. Pirms 2 gadiem Martas dz.d. arī bija mans pirmais sniegs. Nu tad - uz tiem 2 gadiem.

vakar sapnī redzēju Klāvu, šonakt laikam bija kaut kas ar Artūru. viņi joprojām rēgojās man pa acīm (nu bet nejau dzīvē).
Treniņš pie Dimas ir un paliek lielisks, bet smaržas mēdz atsaukt visādas atmiņas. un es pat nesaprotu, kāpēc.
es sāku savu negatīvismu izlikt uz apkārtējiem. man viņus žēl. vienīgais, kas uzliek uz kājām ir barons un viss labais, kas palicis dzirnās. jo skolā nekas mani nesaista pagaidām. hujova. labi, es visu noriju, jau atkal, un eju tālāk. nav laika sēdēt un raudāt.

gudrāks par vakaru. un ņemot vērā, ka naktī pārstrādājas visa informācija, rīta postiem vajadzētu būt visjēdzīgākajiem. bet viss, ko es varu no rīta pateikt, ir sūdzības par miega trūkumu pus7 no rīta un to, ka ārā jau ir par aukstu. vēl tikai pāris dienas un es atkal būšu atpakaļ savā turbo dienas ritmā, kad man nepietiks laika nekam un nevienam. tikai dzirnām. un laikam jau tā pat ir labāk. būšu kačoks un viss chill. cerams.

Tikko sāku muļķoties ar franču valodas izrunu un pa visu istabu klausījos, kā kaut kāda datorizēta Alise no Francijas izrunā visu, ko es viņai lieku. to sauc par augstskolu, es atvainojos. un pēdējās divas dienas es esmu nosēdējusi pie pc mācoties un drukājot savu pirmo praktisko darbu tūrisma un viesmīlības lekcijai. jopcik. teiksim tā, īpaši daudz man datoru vairs negribas redzēt. man gribas redzēt savu aktrisi, kura iekritusi paukošanās nodarbībās, savu vislabāko horoskopa māsu pasaulē, ar kuru var vārtīties pa zemi kopā, savu mazo itāļu draudzenīti, ar kuru var sprandas lauzt un savu topošo modes dizaineri (valentino dabūs pa pakaļu). jāa, es jūtos kaut kā jokaini. un mamma un tētis tikko, piemēram, atbrauca no andrejsalas ar lielu bakardi pudeli, piparmētrām, ledus maisu un sprite pudeli. tas nozīmē MOJITO TIME!!! vīii! šitas jau man patīk pavisam labi, haha. ok, es eju nokrist zemē, jo es jau 2.dienu sēžu pie datora.

Emīls vakar teica: "ja man nebūtu draudzene, es Tevi koļītu". un es protams sāku smieties. ko uz šito vispār var atbildēt?
lai vai kāa. Kārļa teātris bija izcils.

es šodien redzēju Artūru. ceļi notrīcēja, bet klāt nepiegāju un viņš mani arī laikam nepamanīja nemaz.
un ja arī pieietu, diez ko tad es teiktu? piedod, ka es kā maita uzvedos? piedod, ka pametu Tevi tad, kad Tev mani visvairāk vajadzēja? pride and prejudice.

Marta vakar mani daļēji izglāba, kas ir ļoti labi. No viņas patiesība skan patīkamāk un ticamāk.
Teiksim tā, situācija, kurā cietēji ir divi cilvēki NO DIVIEM un abi divi ir padarīti par muļķiem. Nu ko, es esmu vairāk vērta, tāpēc es apsolu, ka šis būs pēdējais posts šajā tēmā. Lai gan nē, neapsolu gan vēl. vienvārdsakot - man patīk mana augstskola un šobrīd viss tur ir diezgan lieliski. īpaši franču valoda. vuhū!

Ir 7:34 2dienas rītā un es dzeru savu rīta kafiju. Jēziņ, kādi laiki pienākuši.
ps. 1.iespaids ir neizdzēšams. nu tad here we go - tūliņ es ieiešu jaunā ellē, kamēr viena ir beigusies, atstājot gredzenu man uz pirksta. un ar vārdu elle es nedomāju to, ka tur iet slikti, nepavisam ne.

atkal ir tā sirreālā sajūta, kad saprotu, ka vasara tūliņ beigsies un no rīta būs kaut kādā jobanā laikā jāceļas. tieši tāpēc es šobrīd maksimāli cenšos darīt neko.
man negribas skolu. nēnu gribas, bet es gribu brīvību. mimimimimīiiiiii!!

Vakar diezgan ilgi norunāju ar Emīlu. Viņš man daudz stāstīja par saviem dzīves plāniem un LV glābšanas misijām, kas likās tiešām saprātīgi un patiesi teikumi. Kad rodas kaut mazākais entuziasms kaut ko te glābt, tas jobanais krievu kroplis a.k.a. Rīgas mērs, izdomājis, ka jāpārtrauc apkopt Oskara Kalpaka piemineklis, bet tajā pašā laikā iztērēs 4reiz vairāk līdzekļu, lai sapkoptu un atjaunotu visu ap un par PUŠKINA PIEMINEKLI! Teikšu godīgi, kaut to lohu kāds..
zb, ko var Latviju gremdēt. āāāāāaaaaa!!!!!
ps. dejas ar meietenēm dara savu - sāp spranda. kopš Elziņas laikam tā nebija bijis. :)

Sit vai mani nost, bet tur noteikti ir runa par mazu meiteni, kurai aizgājis ciet no mazās māsas pieskatīšanas un tagad viņa sāk lietot visa veida smagās narkotikas.

bet nu labs, jāa. :D

tagad es esmu pilntiesīgs students, bez jebkādas mācību maksas un sapratnes par to, kur manā skolā atrodas kaut vai tualete. tas būs jocīgi. nezinu, tad jau manīs, kas būs.

baumanis, strazdiņa un drēska laikam taisa kādu afēru pret mani. stulbie depresīvie emo, cik var piepisties man.

bet lai vai kā - es joprojām iekšēji metu kūleņus un 3kāršo salto. welcome to the good life.

kas to lai zina, kā ir un kā būs.
es klausos Frenku Sinatru un visu dienu smejos. man tik daudz kas ir vēl jāmācās no šīs dzīves.
sen neesmu jutusies tā, kā tagad. tā, kā jūtos pēdējās dienās. tāds apmulsums, apjukums un prieks.

varbūt vieglāk ir neko nedomāt, tikai ļauties. nav labāku rītu par tiem, kad pamosties kādam blakām.
es nospraužu sev tagad robežas no pagātnes un nākotnes. ir tikai tagadne un es/mēs tagad. kas būs tālāk, tas arī būs.

es tagad labprāt uzvilktu kādu kleitiņu, smalkas papēžu kurpes, glāzi vīna un šautu ārā kaut kur uz kaut kurieni darīt kaut ko.
man nav nevienam jāatskaitās. man pieder laiks.

dažreiz es apbrīnoju sevi par to, ko mēdzu atļauties.
rītdiena būs vislielākais tā pierādījums. ar puspliku dirsiņu pa arēnu dzenāties nav joks. nu it kā jau ir, bet visi to nevar.
nujā, tāda dzīve, tāds darbs.

ps. man no prison break šodien bija nervu sabrukums. es tagad esmu iedzērusi gan nomierinošu tēju, gan nervu zāles, ar cerību, ka beidzot varēšu izgulēties, jo vakarnakt es biju vairāk nomodā, nekā labā miedziņā.
ps2. Maija, uz aizņemtiem puišiem nedrīkst mest aci!

vairs jau nav tas vecums, kad iet un starp maziem pokemoniem grūstīties, bet placebo ir mana bērnība. jāsaņem sevi rokās un jāgatavojas novembrim.
let's battle for the sun. :)