Žults izgāšana
Man ir apnicis, man gribas pasūdzēties, bet apnikušas banālas frāzes un ieteikumi, kas tikai nokaitina vēl vairāk, apnicis pat mēģināt, tāpat es neprotu izteikties un man apnicis ka visi visu zin labāk, gan par to ko es domāju, ko gribu, kas man jādara, kas es esmu un kas man patīk, jo pofig par to ko es pati saku, ja nepatīk ko es pati saku, vajag uzreiz iebilst, jo vērtējam teikto no savas iedomu prizmas un kaut kādām idejām par to kā visam būtu jābūt. Super. Riebjas ezotēriskā ievirziena frāzes par to, ka viss notiekot tā kā jānotiek, man riebjas kad uz mani uzliek kaut kādas ekspektācijas, man riebjas, riebjas, riebjas. Nesaprotu, arī kā viena īsa saruna ar vipspozitīvāko cilvēku ko dzīvē pazīstu var tik ļoti nokaitināt, ka garīgais no paša rīta uzreiz tiek sabojāts uz visu dienu. Besī, ka katru dienu ar viņu jārunā, besī ka nevaru neko pateikt stulbas power dynamic dēļ, besī ka vēl šis ir jāpacieš vismaz vienu gadu. Negribu. Un jā, jā zinu, viss būs labi, es pati to ļoti labi zinu, jo es zinu, ka es pie tā strādāšu, lai viss būtu labi. Es zinu, ka tas nenotiks pats no sevis kaut kādā maģiskā veidā, jo redziet šobrīd man esot kaut kāds slikts zvaigžņu stāvoklis, kurš beigšoties nākamgad. Būtu gan forši, ja līdz tam brīdim man varētu atļaut būt man pašai. Un es pati ļoti labi zinu, ka man ir ar daudzām lietām dzīvē paveicies, bet tas nenozīmē, ka es tagad esmu imūna no visām negatīvajām emocijām, kas laiku pa laikam uznāk. Katram ir savas problēmas dzīvē un vienmēr būs kāds kam būs sliktāk. Ejiet visi dirst. Es netaisos justies vainīga tāpēc, ka neattaisnoju kaut kādas stulbas ekspektācijas vai stereotipus par to kādai man vajadzētu būt vai to kā man vajadzētu kaut ko uztvert vai justies. Un es pati ļoti labi zinu kas man jādara. Man vajag atbalstu, nevis banālus padomus, kuri varētu šķist pārsteidzoši tikai pilnīgam idiotam.