Es nespēju tikt vaļā no apātijas, es nezinu ko darīt un kā tikt galā. Esmu izmēģinājusi visu. Es gribu kliegt, bet kāda jēga. Es tik ļoti gribu kādam to pateikt, es gribu lai man palīdz, bet es nezinu kā, jo es to nevaru paskaidrot, jo es pati nesaprotu. Viss taču ir labi, es nezinu kas man kaišs. Vienu dienu viss ir super labi, un tad nedēļu neko nevaru. Un man ir kauns. Jo es pieviļu vairākus cilvēkus šobrīd. Esmu jau pievīlusi. Es zinu, ka uz manīm dusmojas. Es zinu, ka viņi ir aizkaitināti. Es neturu nevienu savu solījumu. Es visu izdaru tagad jau ar vairāku nedēļu, brīžiem pat mēnešu nobīdi. Es zinu ka no manīm gaida atbildes. Bet es nespēju saņemties. Es nesaprotu kapēc. Man gribas ieskriet sienā un izdauzīt sev smadzenes. Lūdzu kaut rīt izdotos saņemties. Rīt es centīšos. Pa īstam. Tikai es to pašu sev solu katru dienu un nav bijis pilnīgi nekāda progresa kopš trešdienas. Gandrīz nedeļa..... Bet varbūt šis palīdzēs. Esmu nokavējusi tik daudz termiņus. Šķiet ar katru reizi viss paliek ar vien ilgāk. Es cenšos.., bet vienlaicīgi necenšos.
Šī viegli var kļūt par trešo nomoda nakti vienas nedēļas laikā. Bet es to neļaušu.
Palikušas 40 dienas līdz drīkstēšu atgriezties Latvijā. Cerams. Varbūt tas palīdzēs izrauties un sākt kaut ko darīt. Es gribu mājās. Bet es zinu, ka tas nav 100% risinājums. Es iznu, ka man viss ir jāatrisina pirms tam. Šis ir mans solījums. Es rīt saņemšos. Es tiešām saņemšos un būšu produktīva. Man ir jāsaņemas. Es apgrūtinu citu cilvēku dzīves un man tiešām ir kauns. Piedodiet. Es mēģinu nebūt bezjēdzīga. Es gribu vairot prieku un labestību pasaulē, bet es netieku pati sev pāri.