Nedēļa, garām un jūtos kā liels, vecs runcis, kas staipās pie kamīna. Tik jauki, beidzot atpūsties. No rīta ignorēju modinātājus un zvanu pie durvīm. Lai gan piecēlos, bet kamēr sameklēju brilles, likās vairs nav jēga iet pie durvīm, plus izskatījos kā Gorgona ar matiem uz visām pusēm. Un vēl nebiju atradusi neko ko uzvilt kājās zem guļamkrekla, kas neko daudz nenosedz. Plus noteikti viena no pensionār-kaimiņienēm. Veci cilvēki vienmēr izsaka pārmetumus, ja guli vēlu. Lai gan lai nogulētu līdz plkst. 11, man vajadzēja vairākus piegājienus, jo mans organisms laikam atradis no miega kas ilgāks par 4-6 stundām un ik pa brīdim modināja atpakaļ augšā. Bet gultiņa bija tiiiiiik jauka.

Biju šonedēļ piereģistrēties LU. Muļķīgi, bet esot tur un jokojoties ar tiem  (laikam studentu pārvaldes) čaļiem (ak dievs viņi izskatījās tik maziņi!), kas uzraudzīja reģistrēšanos, es sajutos tik....neaprakstāmi jauki, it kā kā kaut kāds dvēseles puzles gabaliņš būtu ielikts tur, kur tam ir jābūt. Un muļķīgākais, ka ar otru prāta daļu mēģinu ieskaidrot, ka tā emocionālā puse murgo un es taču šobrīd tikai dzīvoju iedomās, nezinot kā viss ir patiesībā. :D Tas ka no malas lietas izskatās savādāk ir pierādīts tik daudz reizes, ka kaitina, kad atkal redzu, atkal sevī pāragrus spriedumus. Bet pēc šīs skaistās epizpodes, sākās murgs darbā, kad mājās vairs nebiju praktiski vispār, un kas vēl vairāk liek domāt, kā būs ar rudeni. Šī ir pabriesmīga vasara, jo ofisā oraktiski neviena nav, bet nez kāpēc darbs iekšā nāk. Fuck, es atceros pagājušo vasaru, visi skraidīja apkārt jautājot ko padarīt citiem, jo bija gandrīz garlaicīgi, šogad......wow, arī ilgstošie darbinieki ir pārsteigti, jo vasarās klientus dabūt parasti ir gandrīz nereāli.
Priekšniece man ir forša, varu sarunāt, uz kurām lekcijām, kuros laikos iešu un to atstrādāt, bet....lai to atstrādātu man nāksies strādāt brīvdienās, un vakaros, kas nozīmē personīgā laika atpūtai, izņemot svētku laiku īsti nebūs, līdz ar to šobrīd galvā maļas domas ko es varu atlaist un ko nē. Pazaudēt visus draugus es negribu, un ar draudzenēm ir viegli, labas draudzenes nevajag satikt katru dienu, ar attiecībām savādāk. Protams, gadās kā nu kurš puisis, bet šobrīd, es neticu ka lācis spēs šo paciest, so paliek drusku žēl. Bet nu labi dzīve ir dzīve un redzēs kā viss izvērtīsies. Laikam stresot nav jēgas, jo izvēli esmu izdarījusi. Varbūt ticu, ka ar īsto cilvēku tev nevajag upurēt pašai sevi vai jājūtas vainīgai. Zinu man nāksies tev kādā brīdī visu izskaidrot pašai tā lai tu neapvainojies. Bet nav ok. Ir signāli, kas jau ir piedzīvoti un netaisos iet to pašu ceļu atkal. Žēl tāpēc, ka viņš ir tiešām labs cilvēks, bet man ir cits noilgošanās ātrums un nepatīk izjust pienākuma sajūtu pret citiem. Tas liek pazust burvībai. Un ir problēma, ka ir lietas, ko nav jēgas teikt, jo dabiskā reakcija ir aizsardzība un ir lietas, kuras pasakot nepaliek labāk, tikai sāc izjust aizvainojumu pret otru. Tas arī jau piedzīvots. Līdz ar to es nezinu kā ir labāk un kā pareizāk. Bet šeit laikam vienkārši uzticēties intuīcijai, dīvaini, jo attiecībās tik bieži esmu sevi pārliecinājusi ar prātu tik daudzās lietās, kad vēlāk atklājās, ka intuīcijai bija taisnība un būtu izbēgusi daudz nepatikšanu, ja būtu klausījusi tai uzreiz. Izjūtas un emocijas nav neloģiskas, un, ja vien cilvēks nesirgst no kādas nervu vai hormonālas vai vēl nez kādas kaites, tām ir diezgan sakarīgs pamatojums. Varbūt beidzot der tajās ieklausīties pašai un beigt taisnoties citu priekšā, ja kaut kas nepatīk un nevari līdz galam izskaidrot. Vai varbūt vari, bet izskaidrojums būtu kas sabiedrībā nepieņemams un liktu izjust kaunu. Tas ir fascinējoši cik bieži cilvēks sev piedēvē cēlākus motīvus savām darbībām. Pietam mūsu spēja pašiem sevi par tiem pārliecināt ir tik tiešām vienreizēja.

Šodien paredzēts bija doties uz pikniku. Sākumā ļoti interesēja, šorīt pamanīju starp nācējiem pieteikušos cilvēku, ko es negribu redzēt. Jāatzīst acis bija vaļā, jo tā nebija vieta kur es viņu būtu iedomājusies redzēt, un ņemot vērā, ka viņš pat tai grupai nav pieteicies un es pati tik vakar uzliku iešanas pogu šobrīd māc nelāgas aizdomas. Latvija tiešām ir pīļu dīķis. Esmu šobrīd pārāk atslābinājusies, lai gribētu justies neveikli vai par kaut ko dziļi prātotu par citu cilvēku iemesliem. Un vēl var atrunāties, ka esmu intraverte un šobrīd jūtos tik pasakaini labi, beidzot pēc nedēļas esam vienai. Man patīk citi cilvēki un atrasties ar tiem, bet ilgtermiņā tas iztukšo un vajag atpūtas brīdi un es neesmu bijusi viena pati, ja neskaita miega stundas šķiet jau pāris nedēļas. Tagad ir tik, labi, tik labi, tik labi. Murrr. Jūtu atgriežamies sevī spēkus.