Es vairāk nevaru koncentrēties uz darbu, man vajag atelpas brīdi, ar stundiņu pauzes pietiktu, man ir jābeidz sevi iztukšot šādi. Tomēr ir tik daudz visa kā ko es gribētu zināt, darīt piedzīvot, izlasīt, visam nekad nav laika, dzīve ir tik nenormāli īsa, pārāk, pārāk īsa. Liekas tu tikko knapi esi iesācis dzīvot, kad še tev tu paliec kaut kam par vecu. Es gribētu būt mūžīgi, mūžīgi jauna un nodzīvot tūkstošiem, miljoniem dzīves, redzēt visu un visus. Visideālākā spēja, vai drīzāk ideālākais spēju apvienojums būtu, ja es varētu būt neredzama, nejūtama lasīt cilvēku domas un dzīvot mūžīgi, pārvietojoties no vienas vietas uz otru. Bet tikai domu lasīšana pat nebūtu pietiekami, es gribētu būt iekšā, zināt katru iemeslu, katru pieredzi, katru domu gājienu un tai pat laikā paturot savas zināšanas un spriešanas spējas. Šādi man būtu iespēja zināt kāda ir dzīve jebkurā pasaules malā, izdzīvot visus iespējamos dzīves ceļus, mācīties visdažādākajās nozarēs no mākslas līdz fizikai. Jo man tagad ir tik daudz lietu kuras man gribās vienlaicīgi, bet kuras nav apvienojamas, man gribās savas mājas un cilvēkus un man gribētos padzīvot pa pusgadiņam visas pasaules malās, es labprāt būtu mūžīgais students, bet tai pat laikā man ļoti, ļoti patīk mans darbs un tas aizņem, lets face it, vairāk nekā tikai manu dzīves “darba laiku” un lai varētu tajā attīstīties ir tik daudz lietu, kuras jāapgūst, bet tam laiku veru veltīt tikai brīvajā laikā un man ir ļoti slikta atmiņa. Nesūdzos manu slikto atmiņu atspēko fascinējoši labas loģikas un “lielās bildes un sakarību saskatīšanas spējas” vai kā nu to var nosaukt. Es vislabāk atceros no prakses un arī tikai sarežģītās lietas, jo visu vienkāršo un ātri vēlreiz izdomājamo es aizmirstu. Dažreiz tas ļoti iegāž, dažreiz ļoti palīdz. Labi ir zināt savas stiprās un vājās puses, un es ar vien labāk iemācos tās saskatīt un izmantot savām vajadzībām. Nav jēgas skumt par talantiem, kurus bieži apbrīnoju citos, un nav tā ka lielāko daļu no tiem nevarētu izkopt ar darbu, tikai ir atšķirība cik pūļu tas prasīs un tas, ka nekad nespēsi pāriet kādam noteiktam viduvējības slieksnim, jo pietrūks tā mazā “dabas dotā” talantiņa, nu šeit domāju par saviem centieniem zīmēt, sieviešu sejas man ar laiku padevās ļoti labi, bet neko oriģinālu izdomāt nespēju un tā pat pietrūka tā, kas citiem nāca tik viegli.