Kopumā ir divi veidi kā var sāpināt citu cilvēku. Publiska sejā nepatikas izteikšana ir visnesāpīgākā no iespējām, jo tā vismaz atļauj otram ko teikt pretim vai sevi aizstāvēt. Diena, kad gribējās aiziet un piedzerties, bet, kā labs pilsonis, paliku strādājam. Pārmērīgs brīvais laiks vai alkohols kopā ar skumjām neizraisa neko labu. Vajag kaut ko ar ko nodarbināt smadzenes. It kā viss ir tik labi, drīz briest pieteikšanās LU matemātiķos, domas par dzīvošanu kopā ar mīļoto cilvēku (jā, visādi par un pret un bailes, jo nekad neesmu ne ar vienu kopā dzīvojusi un jau 6 gadus dzīvoju viena, kas patiesībā tīri labi apmierina lielākoties, bet dzīvos redzēs, vēl ir laiks), ceļojums uz Itāliju briest jau mazāk kā pēc mēneša, paaugstinājums darbā, draugi utt, utt, bet cik muļķīgi, ka nevari sadziedēt rētas no pagājušās dzīves. Kad vienīgais ko no sirds vēlies ir vienkārši izrunāties, piedot un tikt piedotai. Visļaunāk ir kad iespējas ko darīt nav un kad esi no cilvēkiem, kuri lietām dzīvē pieiet ļoti tieši, lai neteiktu ar galvu sienā, un kuram riebjas bezspēcība.