Es braucu, es braucu, es braucu un mani pārņem panika, un tā vienmēr klāt esošā sajūta, ka kaut k esmu aizmirsusi. Kaut ko svarīgu un ko tadu ko atcerēšos tikai rītdien no rīta, kad viss jau būs par vēlu un bušu sveša valstī. Vietā, ka man šodien stāstīja vienmēr, vienmēr līst. Man kādreiz likās ka to runā par Londonu. Hmm, austrumu Londona? :) Bet kopuma emociju vētras šodien, bet viss būs labi paldies manai otrai es. Paldies, ka tu esi. Vienmēr.