Man ir jāiemācās atrast laiku, lai pierakstītu laimīgos brīžus...bet tad cita smadzeņu daļa, nospurdzas sakot, ka laimīgos brīžus ir jāizdzīvo nevis jātērē laiks tos pierakstot, jo vai tad es tiešām ticu, ka aizmirsīšu visu?
Šodienas koncerts bija jauks, bet man labāk patika čells, pat, ja ģitāra bija galvenā. Tomēr ģitārists bija ļoti simpātisks, lai gan man čelliste likās ļoti smuka, bet skeptiķis negribēja piekrist.
Neizsakāmi pilns ar hipsteriem, un skatoties ka visi noteikti bija 19-20 gadīgi sajutos gandrīz veca, liekas arī stila ziņā tajā barā pārāk neiederējos. Ir dīvaini klausīties kārtējo reizi ka no manis strāvojot metāls, dažreiz kaitina, jo patīk ļoti daudz arī popmūzikas un instrumentālā.... bet nu labi, ar noteiktām asociācijām strīdēties muļķīgi un tāpēc vien matus nekrāsošu.
Viņš katru reizi uzdod jautājumu par to kas ir mūzika? Varbūt neesmu tik romantiska kā tie kas zālē sauca par to kā tā ir jūtas un sapņi, mēģināju skaļi nespurgt. Lai gan tās ir lietas ko mūzika var radīt, bet ne vienmēr un ne tik bieži kā daži mākslinieki varbūt gribētu domāt. Pati par sevi, tā ir samērā tverama un fiksējama lieta, lai kādā formā tā izpaustos, bet....tā brīnišķīgi palīdz aprakstīt lietas, kuras ir netveramas un neaprakstāmas savādāk. Dažkārt tā palīdz ļaut parādīt kādu emociju ko izjūti un nespēj aprakstīt vārdos. Līdz ar to, kad tiku pāri savai pirmajam aizspriedumu vilnim un domām, ka esmu kārtējo reizi iekļuvusi nepraktisko "saules bērnu" pulciņā, kuri pārtiek no "labām domām" un citu cilvēku (visbiežāk vecāku, bet gadās visādi) darba, aizdomājos, ka tik praktiska arī jau vienmēr neesmu. Jo, piemēra, tad kad domāju par cilvēkiem, pirmais nāk prātā dziesmas un noteiktas skaņas. Un es pirmo reizi uzdūros kaut kam diezgan unikāli skanošam, šī nav neviena no parastajām dziesmiņām, bet tiešām skaists un unikāls skaņdarbs, kas eksistē pats par sevi. Nezinu kā savādāk to aprakstīt, lielākoties viss vienmēr tiek radīts prātā turot noteiktu silu, tirgu, žanru, un arī viss alternatīvais bieži vien iekrīt tajā pašā "radīts, lai izpatiktu" latiņā, pat, ja to mazāk pamani. Bet tad gadās kaut kas tiešām unikāls un tu saproti to, ka pirmo reizi savā mūžā tu redzi ko nozīmē kaut kas pa īstam patstāvīgs, un tikai pēc tam saproti tieši kāpēc tik daudz no tā, kas sevi mēģināja pasniegt kā ko īstu, lai cik "alternatīvs" nebūtu, atstāja beigās tikai tukšuma sajūtu.