Pa dienu bija tik neaprakstāmi grūti koncentrēties uz kaut ko konstruktīvu kā nekad iepriekš, pavadīju to pa pusei lidinoties mākoņos un sūkājot ļoti garšīgus violetus un zilus gumijas dinozauriņus. Dzīvē turpinās dīvainās sakritības, kuras liek vēl vairāk nostiprināties pārliecībai, ka dzīvoju matriksā. Turpinu domās priecāties, kā mazs bērns par gaidāmo dzimšanasdienu, un atcerējos, kā mans vecais mācītājs stāstīja, ka tās svinēt esot nepareizi un egoistiski. Jēēēj, tagad par tādām lietām varu nekaunēties. Un par tējas ceremonijām, Adamsiem un "You killed him for me, that is sooo sweet!". Bet tiešām, (ne nekādu slepkavību, vismaz ne fizisku) negaidīju un viss ko varēju pateikt ir wow, tik mīļi!