Tas brīdis, kad izsauc piektdienas vakarā taksi, un saruna iet šādā garā:
Es: "Labvakar, vēlos izsaukt tak..."
Operatore: "No .... ielas uz Salaspili"
Es: "Jā, būs ka..."
Operatore: "Zinam, gaidat"
telefona pīkstieni.
Man ir aizdomas, ka pavisam drīz man pat nebūs jāzvana pašai.
Ou un rīt lielais, klaustrofobiskais aparāts un oficiāli darbs. Lai gan kā pateikt cilvēkam ar ko ir lietišķas attiecības, ka tu viņu neaprakstāmi apbrīno un apspiest vēlmi piezvanīt viņas vīram un pateikt, ka, hey, tev ir neaprakstāms dārgums gadījies. Nekad mūžā nelaid vaļā. Tas laikam netiks uztverts normāli, pluss cilvēki jau tāpat vienmēr dzenas pakaļ zelta putekļiem, tā vietā lai novērtētu to, kas viņiem jau ir. Vismaz līdz brīdim, kad tas tiek neatgriezeniski zaudēts.