miers
jūtos nedaudz vainīga (bet tikai kripatiņu), par to cik priecīga esmu, ka Kaspo nebrauc pie manis šodien. Beidzot miers, kopš ceturtdienas pavadīju laiku pie vecākiem, jo mājās mainīja logus, un palikt šeit īsti nevarēja, un tas kas bija plānots uz divām dienām tik ļoti, ļoti ievilkās. Un tik šodien beidzot tiku mājās, līdz tam viesistabas dīvāns, kad dabūn iet gulēt tikai kad pēdējais aiztinas un mosties ar pirmo, jo atrodies visas satiksmes vidū, un tā ir pietiekami liela dzīvoklī, kur divi no četriem iedzīvotājiem ir bērni un papildus vēl klaiņo apkārt kaķis, par kura darbībām naktī vēl joprojām īsti nav saprašanas. Piektdien paliku darbā līdz deviņiem vakarā, stulbākais ka nez kāpēc visu dienu sāpēja acis, bet nebija briļļu līdzi, lai izņemtu kontaktlēcu un pašās beigās, tās bija tik apžilbušas, ka braucot mājās nācās likt saulesbrilles, kaut gan jau bija pilnīga tumsa, savādāk mašīnu starmešu dēļ raudāju. Šorīt kad atbraucu vēl visu nācās kārtot un mazgāt, visas grīdas praktiski baltas no apmetuma un visas neaizklātās virsmas, viss aizbīdīts un pārlikts, beidzot jūtos kā mājās, lai gan jāatzīst neatceros, vai maz jebkad manā dzīvošanas šeit laikā, šī vieta būtu bijusi tik kārtīga un tīra, dievs dod saglabāt, un kaut šoziem būtu kaut cik silti, jo radiatori vēl joprojām veci un maz-spējīgi, taču problēma bija logos, guļamistabā taču varēja redzēt pat kā žalūzijas kustējās vējā, beidzot tās stāv mierā un es nedzirdu nedz mašīnas, nedz attālo vilcienu, tik brīnišķīgs klusums. Beidzot dabūju nomazgāties un pārģērbties, palutināju sevi ielienot brīnišķīgā siltā vannā ar zemeņu putām, dzerot vienu no saldajiem bundžu kokteilīšiem ar zemenēm un laimu, lasot gredzenu pavēlnieku (nezinu kamdēļ uznāca vēlme - it kā vēl stāv Kaspo iedotais Lema "Neuzvaramais", kurš ir tiešām interesanti, un ja negribās ņemt cita cilvēka grāmatu bīstamos un mitros apstākļos, tad vēl stāv Krihtona "Timeline", bet gribēju pasaku, un tagad jūtos tik laimīga, pēc vannas vēl paguļot un noskatoties haven sēriju. Njā, man tiešām prieks, kad mīļums piezvanīja, pasakot, ka nebūs, jo viņam jāpalīdz mammai, kā man viņam to ticami paskaidrot, jo pazīstot viņu, tas otrdien ieradīsies starojam vainas apziņā un turpinot atvainoties. Bet šobrīd ir labi, vēl tikai jāizmazgā veļa un jāpastrādā. Darbā vēl tik daudz līgumu palikuši, kurus jāpārtaisa it kā līdz pirmajam oktobrim.....bet esmu jau samierinājusies, ka fiziski tas nav iespējams un strādājot papildus arī mājās, es tāpat esmu izdarījusi visvairāk savā nodaļā, pietam paspējot arī izdarīt visus ikdienas pienākumus. Ja kāds man ko mēģinātu, kaut mēreni pārmest vai izteikt kādu pat nelielu kritiku, šī laikam būtu pirmā reize, kad varētu atbildēt arī pietiekami kategoriski, ja ne rupji, tad pietiekami saprotami izteikt savu viedokli par šo diezgan idiotisko situāciju.