Pasaule ir drausmīga, vēmiens nāk.
Vai normāli, kad vieniem (reāli zināmiem cilvēkiem) bars veselu bērnu, kurus neviens nevāc un visticamāk izaugs par padibenēm, ja vien kādā maģiskā veidā nenostāsies pret statistiku un vidi un citiem (reāli zināmiem), kuri tos ļoti vēlas ir dabūjuši vienu, kuru dīvainas ģenētiskas sakritības dēļ zin, ka viņš nedzīvos īpaši ilgāk par 2 gadiem. Un smadzenes normālas, bet.... un labākā draudzene iet cauri kaut kādai trīsmēnešu tereapijai pret.... es nezinu ko teikt, es nezinu kā palīdzēt, es gribu raudāt, es gribu uzlikt segu sev pāri, lasīt pasaku, kurā viss ir labui un izlikties, ka pasaule ir skaista, un viss vienmēr ir labi, ka labais vienmēr uzvar ļauno, ka tas ir skaidri redzams. Es gribu izdarīt jebko, tikai nezinu ko. Pret ko cīnīties, ja tev nav ienaidnieka?