miers
Siltums un iestājies tāds patīkams, lai gan iespējams ka mānīgs, miers esot vienai mājās. Kaut kādā brīdī uznākusi bija tāda smagnēja vientulības izjūta, kad vienkārši gribas atlaisties kādā apskāvienā, un pa dienu vēl uznāca kaut kāds muļķīgs melanholijas uzplūds, bet tas beidzot garām. Un es pavisam nesen sapratu, ka manī pa ilgiem laikiem ir kaut kas sadzijis, vismaz viens caurums, kurš bija pārņēmis visu būtību, bet visi pārējie ir maznozīmīgas ikdienas drāmas, kas tomēr neatstāj tādas pēdas.
Rīt pēdējais brauciens uz Bratislavu. Nē, kalnus neredzēju un diez vai redzēšu, taču Budapešta izstaigāta krustu šķērsu, lai arī ir palikuši arī pietiekami daudz neredzētu muzeju, redzētais šķiet šobrīd pietiekošs. Šodien nopirku trīs spēlētāju šahu, nevaru sagaidīt, kad varēšu to izmēģināt. Ļoti priecājos par nopirktajām biļetēm uz Bratislavu. Sākumā biju atradusi vilcienu kas vienā virzienā vienam cilvēkam izmaksātu 33 EUR, un man jau bija samilzis tāds neliels uztraukuma kamols kad izlēmu par labu šim 132 EUR tēriņam no tikko ieskaitītās algas, bet tagad tik neizsakāms atvieglojums, kad atradu autobusa biļetes kuras turp un atpakaļ diviem cilvēkiem izmaksāja 27 EUR, es nevaru beigt priecāties un brīnīties par šo fundamentālo atšķirību. Un, jā, tas ir svarīgi, it īpaši vēl decembrī, kas tomēr ir Ziemassvētku laiks pluss brāļukam 10. dzimšanas diena. Tik neaprakstāms atvieglojums.
Kopumā sasummējot ir lietas, kuras nebija tādas kā gaidīju, bet kopumā ir labi un tas laikam galvenais. Vienīgais kas bendē mieru ir tas kamols un vainas apziņa par darbu, jo neesmu izdarījusi neko un ir bail no otrdienas, brr, šīs domas mēģinu bīdīt malā. Domāšu decembrī. Domāšu, kad būšu atpakaļ aukstuma zemē.
Šobrīd ir jāsaprot par rītdienu, man riebjas plānot,neaprakstāmi, bet pavisam bez tās es kļūstu par kašķīgu nervu kamolu, un tas arī nav labi. Taču šķiet, ka esmu atradusi vidusceļu apskatot galvenās lietas un pārējo atstājot pašplūsmā, kaut kā tā, lai nav pilnīgs riebums, bet neesmu arī uztraukta nervu kaudzīte.
Es neesmu ideāls cilvēks, esmu kļūdījusies un gan apzināti, gan neapzināti sāpinājusi citus,taču es mēģinu mācīties nolikt egoismu malā un aizdomāties par citiem, dažreiz sanāk, citreiz ne pārāk. Vieglāk ir pateikt kā vajadzētu būt, nekā tā darīt. Un es sapratu, cik patiesi ir vārdi, ka mēs nevienu nekad pa īstam nepazīstam, arī sevi nē. Jo es vēl joprojām nezinu, ko es gribu,tikai vāja apjausma un cerība, ka kopumā manam ceļam tomēr ir kaut kāda jēga. Jēga ir visam, jēga nav nekam. Jēgu mēs radam paši, bet vislabāk to radīt kopā ar kādu.