Spītīgs, spītīgs radījums....bet kliegt nav jēgas, tāpat kā rakstīt, tāpat kā runāt, tāpat kā būt. Zinu, zinu, man vienalga. Kritiku un atzīmes man nevajag.

melna, tukša zeme un trūdu smaka.
"Tu izrakies," teica krauklis, vērojot mani ar savām blāvajām, tukšajām acīm, "jāatzīst, ka to negaidīju."
Es piecēlos, un mēģināju sasildīt nejūtīgās rokas. Auksts vējš šķita pūšam man cauri, bet kailais koks ar tā zarā tupošo kraukli šķita pilnīgi nekustīgs. Man jātiek prom, te ir pārāk auksti. Es nosalšu, ja palikšu, bet kurp gan lai eju? Viss izskatās vienāds un arī saule šķiet pazudusi. Kailums un iznīcība it visur kurp veras mans skats. Bet ir jāiet vismaz kaut kur.
"Tas ir bezjēdzīgi. Tev nav kur vairs iet" viņš lēni iesmējās, nenovēršot savas acis. Es nepievērsu uzmanību un turpināju ceļu, bet kājas šķita grimstam zemē ar vien biežāk un dziļāk un, lai cik ilgi ietu, koks un putns palika man līdzās.
"Ko tu gribi no manis?" es beidzot viņam pajautāju, nē, gandrīz uzkliedzu, valdot asaras. "Kāpēc mani nelaid vaļā"
"Vai tad tu nezini?", viņš tēloja izbrīnu, "Vai mazā princese tiešām nezin?"
Es apstājos gaidot, vējš šķita iekļūstam manī līdz pašiem dvēseles dziļumiem, es centos nedrebēt, bet pēc brīža tas vairs nebija iespējams un es dzirdēju kā klab mani zobi.
"Tevis nav, tu esi kļūda un tev ir jāpazūd. Tu neiederies un visi to zin tikai tu nē. Esmu šeit, lai tev to parādītu, esmu vienīgā patiesībā ko tu jebkad saņemsi. Esmu šeit, lai ļautu tev aiziet pašai no savas gribas, lai brīdinātu tevi, ka tavam ceļam nav jēgas."
"Manis nav?".
"Nu, tehniski jau esi", viņš nospurdzās un sakārtoja spalvu zem spārna, "teiksim tā, iedomājies čaulu taču bez rieksta. Pirmajā brīdī izskatīsies tāda pati kā visas citas, bet, ja aptausti un tiec tuvāk, saproti, ka nekā iekšā jau tur nav un aizmetīsi prom. Neinteresanta, jo iegūt neko no tādas nevar. Tev būs vieglāk, ja pazudīsi jau tagad, dzīvot ar tukšumu iekšā ilgstoši nav iespējams."
"Kāda nozīme tam ir tev?", es ieliku rokas padusēs, cerot radīt tajās kaut nedaudz siltuma.
"Politika", viņš nokrekšķinājās, "tu aizņem vietu, un kāds vienmēr ir jāizstumj".
Es vēlreiz pavēros kokā, pagriezos, un atkal mēģināju iet. Drīz es iemācījos pārvarēt zemi, un vējš šķita pierimstam, man vēl joprojām bija auksti un par vēju visbiežāk atcerējās pirksti. Bet, dažreiz es to aizmirsu, aizmirsu, ka man ir auksti. Ainava ar gadiem mainījās, bet es nekad vairs neskatījos aiz muguras, neskatījos turp, kur šķita, ka man seko tas pats krauklis un koks, pat, ja redzējusi tos sen vairs nebiju. Bija dienas, kad pagāju garām kādam zvēram un dažreiz tas pat uz brīdi man pievienojās tik mīļas ziņkāres vadīts, līdz atkal pameta vienu savā ceļā. Bieži vien es tālumā redzēju pļavas un mājas, bet kā mirāžas tās mēdza mainīt vietu, kad mēģināju tām piekļūt. Bet ar laiku man dažreiz paveicās un es spēju tajās pat iekļūt. Tas nebija viegli, bija jāiemācās sevi slēpt, dažreiz viņi redzēja manu zīmi un viņiem bija bail, dažreiz viņi vienkārši pazuda, un es pamodos atkal tukšajā, vējainajā klajumā. Es zināju, ka viņš mani vēro, bet es negribēju skatīties atpakaļ.
"Tu paliec apnicīga, princes', cik ilgi tu vari turēt šo cerību?", norūca balss man aiz muguras.
Mans sirds ietrīsējās. Nebiju dzirdējusi šo balsi tik daudzus gadus un mani pāršalca spējš atvieglojums to beidzot izdzirdot. Es biju baidījusies paskatīties atpakaļ, un tikai tagad es sapratu, ka baidījos tieši par to, ka tur neviena nebūs. Es pirmo reizi pagriezos un pavēros viņam acīs. Tās bija tik pat blāvas un zilas, kādas tās atcerējos tik daudzus gadus atpakaļ. "Es to jau esmu zaudējusi. Patiesībā pat neatceros vai man tā ir bijusi", es pasmaidīju.
"Tad kāpēc tu turpini? Tu neatradīsi mājas, tevi neviens nekad nepieņems, tu neiederies, vai tev tas nepielec?", viņš aizkaitināts norūca,
"Pielec", es smējos, "bet man patīk vērot šos radījumus un viņu ikdienu, pat, ja man sāp. Es ņemu to ko es varu, protams, es ilgojos pēc kā vairāk, es ilgojos būt īpaša un būt pilna un es ilgojos to kādam atdot, bet es zinu, ka man atklāties ir bīstami, un es zinu, ka esmu viena un būšu tāda mūžam, bet viss ar ko es sevi esmu piepildījusi ir spīts. Es ņemšu visu ko varēšu un kamēr es nenokritīšu, es turpināšu."
"Tu nekad netiksi pieņemta, viņam par tevi ir vienalga", viņš ieķērcās izplezdams spārnus.
"Es zinu", man izlauzās nopūta, "bet man nav."