Ah, kaķis pārgrauzis telefona lādētāju. Pirmajā brīdī ieejot guļamistabā un redzot telefonu uz gultas ar lādētāju, kas no tā iziet un pēkšņi beidzas tukšumā, nevarēju saprast kas īsti noticis. Nezinu ko darīt ar viņa apsēstību pret vadiem, bijis gan pārgrauzts fēns, neskaitāms austiņu daudzums, pocketbook lādētājs, datora vads un interneta vadi... bet jau iemācījis mani, ka visus vadus jānoslēpj un jāaizlīmē un gadu neko nebija sagrauzis, kļuvu aizmāršīga un varu vainot tikai sevi, bet tagad nozīmē, ka drīz būšu bez telefona, ja vien neatradīšu jaunu lādētāju, vai kaut kā neatradīšu cilvēku, kas prastu to "salīmēt". Bļin, nebija vēl gadījies neviens kaķis, kas būtu tik ļoti apsēsts uz vadiem. Vajadzēja viņu saukt par zaķi. Lēkā arī kā jukušais.
Sadedzināju visus septembra čekus, dievinu to smaržu pēc papīra degšanas un nav nekā jaukāka par lielu atklātu liesmu. Diez vai tam ir īsta nozīme, bet šķiet, ka pati doma, ka esi no kaut kā atbrīvojies rada pozitīvas emocijas un ir vieglāk noticēt atgriešanās ciklam, bet pats, pats galvenais, ir vienkārši skaisti skatīties liesmās. Kārtojot pa daļai istabu atradu vēstuli ko rakstīju sen atpakaļ...līdz galam neizlasīju, bet doma arī no redzētajām rindiņām bija skaidra. Zinu, ka tādas te varētu mētāties vēl daudz - iemestas un aizmirstas kādā šķirbā un rakstītas brīžos, kad...brīžos kurus atcerēties vairs negribu. Tā skaisti dega pati pēdējā un tieši pie nodzišanas bija tik jauks paukšis, reti kad dzirdēts, bet zinu, ka tā nav pēdējā, jo vēlāk atradu vēl vienu un līdzīga izmisuma un apmātības pilnu un tā iekļūs manā oktobra čeku kaudzē. Lai gan varbūt nodedzināt vienu pašu? Bet man daudz labāk patīk tāds kārtīgs mini ugunskurs un nav nekā daudz ko tai pievienot. Jāpameklē vai nav vēl kāda iekritusi kādā stūrī...
Viena no rozēm jau nolaida galvu, šobrīd nolauzta tā stāv uz galda un gaida vēl 17 māsas. Es laikam esmu piromāne un cik labi, ka man nav dūmu detektoru. Nekad neesmu mēģinājusi dedzināt kaltētus ziedus, un mani interesē kāda būs smarža.