vile rabbit of doom
Bļin, esmu tik neizsakāmi pārgurusi, un rīt kaut kāds idiotisks sporta spēļu pasākums, kura atrašanās vieta tiek turēta acīmredzot noslēpumā un šodiena arī negāja pēc plāna, gribēju beigt piecos un pa taisno skriet uz mājām un tad uz Āgenskalnu, lai nodotu čemodānu meitenei pie kuras palikšu pa nakti Rīgā, tā kā no pasākuma piektdien vedīs atpakaļ tikai 1 naktī un, protams uz S-pili vairs netiktu, bet lidostā vajadzētu būt 6 no rīta. Bet sanāca darbā notupēt līdz deviņiem. Tā nu sarunāju, ka čemodānu rīt agrāk ievedīšu pirms darba, kas šobrīd viss šķiet tik sarežģīti un ar vien vairāk saprotu, ka gulēt nedabūšu nākamās pāris dienas ar visu šo.... kaut kāds tizlums un jūtos pārgurusi un šķiet esmu arī slima, bet tur nu tagad vienkārši jāsakož zobi un jāmēģina izdzīvot.
Un svārstos, svārstos joprojām par to vai aizbraukt pie doka, vai nē? Ir brīži, kad stingri nolemju, ka nē un tad brīži, kad tik pat stingri nospriežu, kā, jā, mēģināšu. Es gribu atbildi, es gribu iespēju izkliegties, par to, ka jau n-to reizi mani piekāš, vai tā būtu vasaru tradīcija? Pēdējā saruna, kurā tiek apspriesti vasaras plāni, par fotosesiju pamestā ēkā un meklēta ķēde, kuru pasūtīt, saruna, kas beidzas ar norunu parunāt sestdien un "bye for today" manā izpratnē nevar uzskatīt par konkrētu nobeigumu, arī iepriekšējās vasaras pēdējā vēstule adresēta "zaķim" neliecināja par to... ja arī aizbrauktu, man ir vienalga, ja kāds uzskata mani par traku, man vienalga ko viņš, viņa māsas vai citi aiz kā muguras viņš slēpjas domā, jā, esmu jukusi, teikts tas ir bieži, pat ja pati nekad to neredzu, nu un? Domāt par rīcības sekām attiecībā uz citiem cilvēkiem ir jēga tikai, ja vēlies ar viņiem saglabāt attiecības. Un nesatraucies, mīļum, loģika man nekur nav pazudusi, bet ir vēlme, lai tu paskaties man acīs un pasaki to ko acīmredzami nevari. Tev ir kauns? Labi! Es zinu to. Vai tu domā es nezinu kāpēc tu slēpies? Ka nesaprotu tevi? Man bija žēl tevis, es ticēju, ka tu tiešām gribi laboties noticēju divreiz, es piedāvāju tikai draudzību, ka tu vari tikties ar ko tu vēlies. Man bija vienalga, jo ticēju, ka nožēlo pirmo reizi, man nesāp tik ļoti tas ka pameti mani, es nemīlu tevi vairs, bet mani grauž, neizsakāmi grauž tas, ka uzticējos tev, ka uzskatīju tevi par draugu un domāju, ka tev ir kaut kripatiņa cieņas pret mani. Man nav daudz tuvu draugu, vistuvākie cilvēki man saglabājas gadiem, un esmu savā dzīvē pamanījusies saglabāt tuvas attiecības ar draudzenēm no sākumskolas laikiem. Nē man nav to daudz, bet kad uzticos, uzticos līdz galam un tās saikne līdz šim vēl nebija nekad šādi plīsušas. Sauc to par audzināšanu, ja gribi, es vēlos tev acīs pateikt visu ko es domāju un savākt savas mantas, ko, tagad jau divus mēnešus atpakaļ, man tik izteiksmīgi pēc mana Iecavas izgājiena apsolīji, ka atsūtīsi "uz jebkuru adresi, kuru vēlos". Nu, ko varbūt saucam solītos vīrus baltajos uzvalkos, jo es esmu traka, atriebīga un nokaitināta. Es esmu marta zaķis, vai tad tu vairs neatceries? Un nē, man nav speciāli jāveido shēmas vai jāmēģina tev sist, lai tevi sāpinātu. Es pazīstu tevi drusku vairāk nekā tu domā, un es zinu, ka diezgan efektīvi tev sabojāšu garīgo arī ar pavisam citu taktiku, justies slikti cilvēks var dažādi. Un, jā, es vēlos,lai tu justos slikti. Pats vainīgs, ja nespēji izaudzēt pautus un atrisināt lietas normālā ceļā.
Protams, es nevaru solīt, ka šis būs šonedēļ, pat ne šogad vai aiznākamgad, bet apsolu, ka kādu dienu es tevi satikšu un es atriebšos - savā veidā. "Cik tu esi mīļa, saprotoša, piedodoša", smiekli tagad nāk par šiem vārdiem, bet laikam tā ar mani ir vienmēr. Es tiešām parasti cenšos izprast cilvēku motivācijas un nenosodīt tos muļķīgas rīcības dēļ, pat cilvēkus, kas man nepatīk, jo zinu, ka es neesmu labāka, es redzu to cik daudz lietu manī ir nepareizas pat pārāk labi. Es esmu bikla un klusa ikdienā, nepārliecināta par sevi, cenšos to labot, bet nav viegli un zinu, ka kaut kādā dziļākā būtībā tas nekad nemainīsies. Lai gan ir jau arī sanācis pietiekami daudzus nomaldināt, bet tikai, ja kontakti ir īslaicīgi, ilgtermiņā šīs spēles izēd visu iekšā un rada tikai depresiju. Es nevaru teikt, ka man patīk tēlot. Taču parastajam biklumam un klusumam ir arī otra puse, ko vislabāk zin tie, kas centušies savulaik apcelt, es laižu gar ausīm daudz ko, līdz kādam konkrētam brīdim, kad pārkāpj manas sapratnes robežas, neizturu un dodu vaļā visu, kas manī ir un pa īstam un tieši sev kāpt uz galvas neļauju. Ja vajag, es varu arī kost, tikai gribētos, lai kāds atceras, ka tā ir mana izvēle to nedarīt. Ka tā ir mana izvēle pieņemt, ka blakus cilvēks ir labs tik ilgi kamēr nav perādīts pretējais. Un es neesmu laba pret cilvēkiem, kas sevi atkārtoti ir pierādījuši par sūda čupām esam.