Vēlu pamodos un neko jēdzīgu neizdarīju uz kapiem neaizgāju, piedod man ka esmu tik stulba, attaisnojums vienīgais, biju aizņemta un darbs.... Un es esmu liekule, no vienas puses es vēlos aiziet Tevi apraudzīt, nolikt puķi, bet no otras es.... man ir kauns, kauns par sevi un to, ka ja mani redzētu, Tu būtu vīlusies. Un visvairāk par to, ka es teicu un īstenībā vēlējos, lai tu nomirtu, bet tik un tā kā liekule nespēju pārstāt raudāt, kad tas notika. Es varu attaisnoties, ka Tu slimoji tik ilgi, dzīvoji viena un Tev bija smagi, visas operācijas un ārsti gadu garumā....bet tomēr attaisnojumi der tikai, lai tos klāstītu citiem, tie neder pašam, kad tiem netici un jūties kā maita. Tu mīlēji mani, un ticēji man, tu biji vienīgā manā ģimenē, kurai par mani nebija vienalga, kas nemētāja mani no vienas vietas uz citu, bet pieņēma, bet es, es domāju tikai par sevi, piedod ja vari. Jau pagājuši divi gadi es neesmu Tevi apraudzījusi. Tu esi tālu, nevaru gluži ikdienā aizbraukt un vainas apziņa, jo zinu, ka Tev tas būtu nozīmējis daudz, es nevaru šajā sakarā aizbildināties ar to, ka man nerūpētu, kas mani apciemotu pēc manas nāves. Sadedziniet un aizmirstiet.