Jaunais gads pagājis, bija jauks, tas vienmēr paticis man labāk nekā ziemassvētki. Šobrīd atvaļinājums, lai gan trešdien atpakaļ uz darbu, nācās paņemt tagad, jo bija palicis no iepriekšējā gada un vadība izdomāja, ka vai nu ņem ārā vai zaudē, nezinu cik pareizi tas ir, ņemot vērā, ka atvaļinājums no 2013 gada palicis un ja paskatās reāli es to tikai 2013. gada decembrī biju oficiāli nopelnījusi, bet mums liek ņemt ārā tekošā gada atvaļinājumu (nevienā citā Latvijas uzņēmumā nav ar šo nācies saskarties) unbieži pirms laika), tikai ejot prom, ja būsi iztērējis par daudz noņems no algas vai liks atmaksāt, un ir reāli gadījumi zināmi šai sakarā, nu ko šim gadam ieliku vienu nedēļu martā, kuru domāju ņemt ārā pa dienām un pārējās vasarā, bet ja viss noritēs pēc plāna cerams pavasarī būšu prom. Sākušies grāmatvedības kursi, visu naudu nesakrāju, drusku pietrūka, bet maksāšu pa daļām un būs ok. Pēdējā laikā arī bieži pārdomāju dzīvi, nu nekas laikam jauns šai ziņā nav, bet laikam šoreiz pārņēmis tāds kā pohujisms uz visu, bet labā nozīmē, mani nesatrauc visi tie sīkumi, kas kādreiz aizņēma lielāko daļu mana prāta, šodien atkal nodevu analīzes, jāsaka priecājos ka man ir apdrošināšana, jo viss šis izmaksātu savādāk diezgan padārgi, pirmdien pēc darba pieraksts pie ģimenes ārsta un cerība, ka beidzot zināšu kas man kaiš un ko attiecīgi darīt, vakar staigājot ar našķi neizsakāmi sareiba galva, nebija reāli to noslēpt, visu laiku ir paaugstināta temperatūra, konkrēti ievēroju mēnesi atpakaļ, bet varētu būt ilgāk, jo sākumā norakstīju uz nogurumu, un kontaktlēcām un darbu ar datoru, nu un vēdera spazmas brīžiem, lai gan tagad sen nekas stiprs nav bijis. Izbesīja, kad pirmais, ko jautā vai neesi stāvoklī, tik ļoti ir pieriebies, neesmu, mēnešreizes ir un tests negatīvs, un šķiet ka šis ir pirmais jautājums ko saņemu praktiski pie jebkuras kaites kopš pubertātes, dažreiz gribas kliegt atpakaļ, ka ir arī citi iemesli kāpēc sieviete reproduktīvā vecumā varētu justies nepārāk labi. Still, viss šis man tik ļoti atgādina omu, brīžiem uznāk panikas lēkmes, bet tad nomierinu sevi, ka viss būs labi, un dzīvoju tālāk, novilku arī visu diezgan ilgi, pēc dabas esmu strauss, tā vien liekas, ka ja izlikšos, ka problēmas nav tā pazudīs pati. Nepazūd, bet ir ok, viss būs labi, zinu, ka viss būs labi, un līdz tam laikam, varbūt pat labi, ka ir šāds wake up call, tas lika pārdomāt, kas ir tas ko es tiešām vēlos un lika arī attiecīgi rīkoties, so for now - enjoying life as it goes and don't give a rats ass about anyone else.
P.S es sapņoju par biljardu un karuseļiem