|
|
Monday, November 2nd, 2020
| |
6:17 pm - Žults izgāšana
|
|
| Tuesday, August 18th, 2020
| |
7:01 pm
|
Man vajag opciju: bloķēt iespēju lasīt komentārus pie facebook ziņu postiem. Kaut kas līdzīgs Self Control programmai, bet lai nevis nobloķē visu facebook lapu kopā, bet tikai komentārus un pirms man tos atļauj lasīt, 3 reizes palūdz apstirpināt, ka tiešām, tiešām to vēlos darīt. Citādāk, kā sāku lasīt uznāk tāds niknums, depresija un galvenokārt neizsakāmas skumjas. Neatkarīgi no tēmas, visur vieni vienīgi kašķi un melnbalta pasaules uztvere. Ir pat vienalga vai lasu vietējās beļģu ziņas, vai skatos pašmāju lapas, kas šķiet šobrīd raksata tikai par Baltkrieviju (interesanti, šķiet tas, ka ja nebūtu latviete, neko par to vispār nezinātu, jo izkatās ka vecās Eiropas medijiem par to ir pie vienas vietas) vai pat ziņas par klaiņojošiem dzīvniekiem. Visu laiku nāk prātā pavisam nesen dzirdētais salīdzinājums, ka pasaule ir kā kokaīnu sašņaukusies, nez, tas, ka internetā praktiski neeksistē niansēta viedokļa, viennozīmīgi ir fakts.
Es zinu, ka reālajā dzīvē lielākā daļa cilvēki nav tik neiecietīgi vai tik....narrow-minded. Laikam pareizais tulkojums ir aprobežotība, bet es negribu teikt aprobežots, vairāk šauri/sekli domājošs, kurš nav spējīgs izvērtēt sitāciju no dažādiem skatpunktiem vai ieklausīties citos bez kliegšanas, ka viss ir fake vai kāda apmaksāts. Varbūt "kategorisks"? Bet vai tiešām es to zinu? Ja nu es vienkārši dzīvoju burbulī? Man ir biedējoši par to domāt. Esmu vienmēr pieturējusies pie uzskata, ka lielākā daļa cilvēku tomēr ir saprātīgi, it īpaši, ja viņus uzklausa un tie ir tikai atsevišķi indīvīdi, kuri skaļi klaigā un bojā dzīvi pārējiem. Bet pēdējā laikā....man tiešām vajag bloku uz noteiktu content savis pašas garīgās veselības dēļ. Ir jābūt tiesībām nezināt ziņas un visus pasaules notikumus un nelaimes. Es neesmu nekāds svarīgs personāžs vēsturē, es neko nelemju, man ir jābūt izvēles iespējai nezināt, vai vismaz neredzēt ziņas tad, kad es vienkārši gribu paskatīties smieklīgas bildītes un redzēt ziņas tikai tad, kad es izvēlos tās redzēt.
Un vispār vai pirms 10 gadiem apkārt arī bija tikpat daudz "Karen" tipa personāžu un es to vienkārši neievēroju? Vai lielajam Kārenu daudzumam varētu būt kāda saistība ar to ka liela daļa cilvēku šobrīd šķietami dzīvo pēc principa: "Es esmu praktiski vienīgais saprātīgais cilvēks uz pasaules un visi (vai 97-98%) pārējie cilvēki ir aitas un idioti"?
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Tuesday, July 21st, 2020
| |
12:59 am
|
Es nespēju tikt vaļā no apātijas, es nezinu ko darīt un kā tikt galā. Esmu izmēģinājusi visu. Es gribu kliegt, bet kāda jēga. Es tik ļoti gribu kādam to pateikt, es gribu lai man palīdz, bet es nezinu kā, jo es to nevaru paskaidrot, jo es pati nesaprotu. Viss taču ir labi, es nezinu kas man kaišs. Vienu dienu viss ir super labi, un tad nedēļu neko nevaru. Un man ir kauns. Jo es pieviļu vairākus cilvēkus šobrīd. Esmu jau pievīlusi. Es zinu, ka uz manīm dusmojas. Es zinu, ka viņi ir aizkaitināti. Es neturu nevienu savu solījumu. Es visu izdaru tagad jau ar vairāku nedēļu, brīžiem pat mēnešu nobīdi. Es zinu ka no manīm gaida atbildes. Bet es nespēju saņemties. Es nesaprotu kapēc. Man gribas ieskriet sienā un izdauzīt sev smadzenes. Lūdzu kaut rīt izdotos saņemties. Rīt es centīšos. Pa īstam. Tikai es to pašu sev solu katru dienu un nav bijis pilnīgi nekāda progresa kopš trešdienas. Gandrīz nedeļa..... Bet varbūt šis palīdzēs. Esmu nokavējusi tik daudz termiņus. Šķiet ar katru reizi viss paliek ar vien ilgāk. Es cenšos.., bet vienlaicīgi necenšos.
Šī viegli var kļūt par trešo nomoda nakti vienas nedēļas laikā. Bet es to neļaušu.
Palikušas 40 dienas līdz drīkstēšu atgriezties Latvijā. Cerams. Varbūt tas palīdzēs izrauties un sākt kaut ko darīt. Es gribu mājās. Bet es zinu, ka tas nav 100% risinājums. Es iznu, ka man viss ir jāatrisina pirms tam. Šis ir mans solījums. Es rīt saņemšos. Es tiešām saņemšos un būšu produktīva. Man ir jāsaņemas. Es apgrūtinu citu cilvēku dzīves un man tiešām ir kauns. Piedodiet. Es mēģinu nebūt bezjēdzīga. Es gribu vairot prieku un labestību pasaulē, bet es netieku pati sev pāri.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, February 6th, 2017
| |
9:01 pm - Damn females or at least this particular one
|
|
Bah, nenormāli kaitinoši, kad ir kaut kas ko vēlies, par ko teorētiski zini, ka var arī gadīties, bet daudz labāk zini, ka diez vai tas tiešām notiks un zini, ka labāk būtu lai tas nenotiktu un tomēr klusībā vēlies, lai tomēr notiktu, un prikols tajā, ka šajā sakarā šobrīd nevaru pilnīgi neko izdarīt no savas puses, lai kaut nedaudz to iespējas varbūtību mēģinātu pie-pacelt. Honestly, jebkāda mana iejaukšanā tad jau to tā jau mazo iespēju drīzāk no-nullētu pilnībā. Un, smieklīgakais, ka es labi apzinos, ka manā gadījumā man pareizāk būtu pateikt uzreiz nē un iet uz tās mazās iespējas pilnīgu nulifikāciju. Tā nu bez jebkāda progresa mēģinu atrast sevī kādu Zen miera stūrīti, un koncentrēties uz citām lietām. Jo, to be honest, it's not a big deal, but why am I making it a big deal? There is really no f-ing reason for this attitude. Un neatkarīgi no visām izteikti zemajām varbūtībām, un apziņu, ka neesmu piemērotā tipa cilvēks (un man ir diezgan stingra iekšēja pārliecība, ka tas šajā gadījumā ir zināms ne tikai man), ir tā uzmācošā doma visu laiku, "bet ja nu tomēr...". Galu galā, solīja, ka viss būs, lai neuztraucos. Nu zini, arī ja notiek, tas "tomēr" būs pilns ar jaunām problēmām, man loģiskāk būtu cerēt uz pavisam ko citu un nospļauties. Daudz, daudz loģiskāk, būtu cerēt, un palūgties kādam no cilvēku neredzamajiem, izdomātajiem, visvarenajiem draugiem, lai pazūd. Vai man to tiešām vajag? Jā, vajag, tiešām, tiešām, vajag. Grrr. I am not making any sense to myself now. Varbūt tāpēc, ka es zinu, ka ja tas notiks, es tikšu nolikta izvēles priekšā un, bļāviens, es jau tagad labi zinu, ka es neteikšu nē. Un no visiem racionālajiem, praktiskajiem, pareizajiem apsvērumiem tieši to man vajadzētu darīt. Un es arī apzinos, ka manas ekspektācijas ir pārāk lielas un nereālas. Ah, labi, lai nu būtu. Varbūt viss paies secen un varēšu atkal gulēt mierīgi. Tagad atkal esmu tajā svaru kausā, kurā vairāk ceru, ka nekas tomēr neīstenosies.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, June 26th, 2016
| |
9:01 pm
|
|
Rīt atkal uz darbu, šķiet ka ir pagājusi vesela mūžība laika ziņā. Es tiešām esmu laimīga un Jāņi bija burvīgi. Un tā pa īstam es sapratu ka es pat nemaz nezinu no kā es tieši baidos. Reāli man nav ko zaudēt un es beidzot esmu tajā savā dzīves posmā, kur man pa lielai daļai ir vienaldzīgs citu viedoklis. Jo reāli, tas tāpat neko nemainīs. Cik smieklīgi tagad tas viss liekas. Un jā man ir prieks, ka ir vasara, man ir prieks dzīvot sev. Kopumā ir sajūta, ka es atkal esmu es pati un atguvusi krāsas kas bija labu laiku pazudušas. Cik dažādos vārdos var pateikt, ka kopumā esi laimīga? Protams, nekas nekad nav perfekti utt. ir visādi brīži, bet ja jāpasaka vidējais tad jā, pat zem ikdienas parastajām emocijām, slēpjas nekad nezūdošs apmierinājums un prieks. Ja es ticētu dievam, es tam pateiktos ik dienas.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, May 27th, 2016
| |
12:24 am
|
|
Kā atšķirt normālu cilvēku no paranoiķa? Normāls cilvēks priecāsies un bez lielām bažām pieņems to, ka eksistē cilvēkiem tāda lieta, kā uzskatu sakritība, paranoiķis sāk uztraukties, kā tas varēja gadīties un vai tiešām tā bija tikai sakritība. Pavasara tīrīšana vēl procesā, bet jūtams progress jau ir. Uzskati par izdarīto izvēli tagad jau ir dzirdēti dažādi, bet es nenožēloju, es jūtos....brīva un atkal atradusi sevi. Tas laikam bija visātrāk izdarītais lēmums manā mūžā. Я даже в шоке
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Sunday, May 8th, 2016
| |
11:07 pm - Favorite citations
|
|
"Legacies are for people who are so vain they still need everyone to think highly of them even after they are being eaten and shit out by the f**** worms" A.Buckley
|
|
(comment on this)
|
| Monday, February 8th, 2016
| |
10:54 pm
|
|
Sveiciens ķīniešu jaunajā gadā. Sākās ar nelielu pārpratumu, bet apstāklis par atbilstošu laiku vismaz mīkstina to. Žēl. Šādos brīžos es vēlētos kaut mēs dzīvotu matrixā un kaut varētu visu nolikt aiz muguras neuztraucoties par patiesībā mazsvarīgiem un nebutiskām lietām. Ja mēs dzīvotu mūžīgi, varbūt tad cilvēki pārtrauktu ņemt galvā niekus un uztraukties par katru sīkumu. Varbūt tad arī man paliktu vieglāk un es varētu aizmirst.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, December 28th, 2015
| |
6:07 pm - VID
|
varbūt kādam ir labas paziņas VID? Jāpiereģistrē uzņēmums kā PVN maksātājs vēl šogad tas ir: ir palikušas vairs tikai divas darba dienas. Klientu centrā PVN reģistrācijas pieteikums tika iesniegts trešdien (23.decembris), lietvedības meitenes neko vēl nav saņēmušas, un klientu centrs nevar pateikt kuram inspektoram konkrēti pieteikums nodots, jo viņi to vienkārši nosūta uz kopēju pieteikumu e-pastu. Bet svarīgi piereģistrēt šogad jo būs pamatīgs darījums vēl šogad un gala rezultāts tāds, ja uzņēmums nepiereģistrēsies šogad un nesamaksās visu pie decembra deklarācijas būs riktīgi lielas soda naudas. Esmu gatava sasolīt kaudzi piparkūku un šokolādes par piereģstrēšanu decembrī no personīgās kabatas, jo ja izdosies to uzņēmumu iedabūt PVN reģistrā šogad, izvairīšos no JC kliegšanas uz manīm, brrr. Nez dabūju vēl kaut kādas dokumentu vadības direktores tālruni, kura šodien necēla klausuli, nāksies vien viņu bombardēt no paša rīta rīt, negribu noslēgt gadu ar to ka uz mani kliedz + plus vēl janvārī pusgada pārrunas negribas, lai novelk algu uz leju, tikai tāpēc, ka JC būs slikts noskaņojums šo sūdu dēļ. Viņš ir pārāk izteikts impulsu cilvēks. Šis viss atgādina laiku apdrošināšanā, zināšanai interesantiem un veselības apdrošināšanas polišu turētājiem, tur arī visus pieteikumus ieskanē un nosūta uz kopīgu e-pastu, no kura pēc kārtas izsūta visiem specialistiem noteiktu daudzumu e-pastu izskatīšanai. Kad ir lielais pieteikumu daudzums ziemas un rudens slimošanas sezonās, tad e-pasti bieži tiek nosūtīti apstrādei ar dienas novēlošanos, bet kamēr tie nav piereģistrēti tos atrast arī nav iespējams, jo tie eksistē tikai ne visiem pieejamā e-pastā u nekur sistēma nav piereģistrēti. Vasarā gan bija labi, tad ienākošos nosūtīju apstrādei dažkārt pat uzreiz pēc ienākšanas, jo to bija tik maz, ka meitenēm pietrūka darba un turpinaja prasīt, kad sūtīs nākamo partiju izskatīšanai, ziemā savukārt varēja iet nošauties no bezgalīgā apjoma.
P.S par šī brīža novēlotību neesmu vainīga, par tā uzņēmuma eksistenci vien uzzinaju 23.decembrī.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Thursday, October 8th, 2015
| |
8:52 pm
|
|
| Saturday, September 26th, 2015
| |
10:32 pm - Dienas patiesais citāts
|
"Isn't ir funny how day by day nothing changes, but when you look back everything is so different."
C.S.Lewis
Kad salīdzinu, tas šķiet tik neaprakstāmi, jo es nekad nebūtu iedomājusises, ka es būšu tur, kur es esmu.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, September 11th, 2015
| |
11:59 pm - just a little more
|
|
| Tuesday, September 8th, 2015
| |
9:08 pm
|
|
Sakritība sakritības galā. Mana teorija, par sims spēli šķiet ar vien patiesāka.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, September 1st, 2015
| |
11:45 pm
|
|
Es tikko sapratu, ka atstāju divus maisus kaķu barības naba klab. Fuck, viņiem būs interesanti, bet man tagad nāksies rīt pirkt vēlreiz un nevarēšu pa taisno braukt uz Z-kalnu kā plānoju.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, July 18th, 2015
| |
12:22 pm
|
Nedēļa, garām un jūtos kā liels, vecs runcis, kas staipās pie kamīna. Tik jauki, beidzot atpūsties. No rīta ignorēju modinātājus un zvanu pie durvīm. Lai gan piecēlos, bet kamēr sameklēju brilles, likās vairs nav jēga iet pie durvīm, plus izskatījos kā Gorgona ar matiem uz visām pusēm. Un vēl nebiju atradusi neko ko uzvilt kājās zem guļamkrekla, kas neko daudz nenosedz. Plus noteikti viena no pensionār-kaimiņienēm. Veci cilvēki vienmēr izsaka pārmetumus, ja guli vēlu. Lai gan lai nogulētu līdz plkst. 11, man vajadzēja vairākus piegājienus, jo mans organisms laikam atradis no miega kas ilgāks par 4-6 stundām un ik pa brīdim modināja atpakaļ augšā. Bet gultiņa bija tiiiiiik jauka.
Biju šonedēļ piereģistrēties LU. Muļķīgi, bet esot tur un jokojoties ar tiem (laikam studentu pārvaldes) čaļiem (ak dievs viņi izskatījās tik maziņi!), kas uzraudzīja reģistrēšanos, es sajutos tik....neaprakstāmi jauki, it kā kā kaut kāds dvēseles puzles gabaliņš būtu ielikts tur, kur tam ir jābūt. Un muļķīgākais, ka ar otru prāta daļu mēģinu ieskaidrot, ka tā emocionālā puse murgo un es taču šobrīd tikai dzīvoju iedomās, nezinot kā viss ir patiesībā. :D Tas ka no malas lietas izskatās savādāk ir pierādīts tik daudz reizes, ka kaitina, kad atkal redzu, atkal sevī pāragrus spriedumus. Bet pēc šīs skaistās epizpodes, sākās murgs darbā, kad mājās vairs nebiju praktiski vispār, un kas vēl vairāk liek domāt, kā būs ar rudeni. Šī ir pabriesmīga vasara, jo ofisā oraktiski neviena nav, bet nez kāpēc darbs iekšā nāk. Fuck, es atceros pagājušo vasaru, visi skraidīja apkārt jautājot ko padarīt citiem, jo bija gandrīz garlaicīgi, šogad......wow, arī ilgstošie darbinieki ir pārsteigti, jo vasarās klientus dabūt parasti ir gandrīz nereāli.
Priekšniece man ir forša, varu sarunāt, uz kurām lekcijām, kuros laikos iešu un to atstrādāt, bet....lai to atstrādātu man nāksies strādāt brīvdienās, un vakaros, kas nozīmē personīgā laika atpūtai, izņemot svētku laiku īsti nebūs, līdz ar to šobrīd galvā maļas domas ko es varu atlaist un ko nē. Pazaudēt visus draugus es negribu, un ar draudzenēm ir viegli, labas draudzenes nevajag satikt katru dienu, ar attiecībām savādāk. Protams, gadās kā nu kurš puisis, bet šobrīd, es neticu ka lācis spēs šo paciest, so paliek drusku žēl. Bet nu labi dzīve ir dzīve un redzēs kā viss izvērtīsies. Laikam stresot nav jēgas, jo izvēli esmu izdarījusi. Varbūt ticu, ka ar īsto cilvēku tev nevajag upurēt pašai sevi vai jājūtas vainīgai. Zinu man nāksies tev kādā brīdī visu izskaidrot pašai tā lai tu neapvainojies. Bet nav ok. Ir signāli, kas jau ir piedzīvoti un netaisos iet to pašu ceļu atkal. Žēl tāpēc, ka viņš ir tiešām labs cilvēks, bet man ir cits noilgošanās ātrums un nepatīk izjust pienākuma sajūtu pret citiem. Tas liek pazust burvībai. Un ir problēma, ka ir lietas, ko nav jēgas teikt, jo dabiskā reakcija ir aizsardzība un ir lietas, kuras pasakot nepaliek labāk, tikai sāc izjust aizvainojumu pret otru. Tas arī jau piedzīvots. Līdz ar to es nezinu kā ir labāk un kā pareizāk. Bet šeit laikam vienkārši uzticēties intuīcijai, dīvaini, jo attiecībās tik bieži esmu sevi pārliecinājusi ar prātu tik daudzās lietās, kad vēlāk atklājās, ka intuīcijai bija taisnība un būtu izbēgusi daudz nepatikšanu, ja būtu klausījusi tai uzreiz. Izjūtas un emocijas nav neloģiskas, un, ja vien cilvēks nesirgst no kādas nervu vai hormonālas vai vēl nez kādas kaites, tām ir diezgan sakarīgs pamatojums. Varbūt beidzot der tajās ieklausīties pašai un beigt taisnoties citu priekšā, ja kaut kas nepatīk un nevari līdz galam izskaidrot. Vai varbūt vari, bet izskaidrojums būtu kas sabiedrībā nepieņemams un liktu izjust kaunu. Tas ir fascinējoši cik bieži cilvēks sev piedēvē cēlākus motīvus savām darbībām. Pietam mūsu spēja pašiem sevi par tiem pārliecināt ir tik tiešām vienreizēja.
Šodien paredzēts bija doties uz pikniku. Sākumā ļoti interesēja, šorīt pamanīju starp nācējiem pieteikušos cilvēku, ko es negribu redzēt. Jāatzīst acis bija vaļā, jo tā nebija vieta kur es viņu būtu iedomājusies redzēt, un ņemot vērā, ka viņš pat tai grupai nav pieteicies un es pati tik vakar uzliku iešanas pogu šobrīd māc nelāgas aizdomas. Latvija tiešām ir pīļu dīķis. Esmu šobrīd pārāk atslābinājusies, lai gribētu justies neveikli vai par kaut ko dziļi prātotu par citu cilvēku iemesliem. Un vēl var atrunāties, ka esmu intraverte un šobrīd jūtos tik pasakaini labi, beidzot pēc nedēļas esam vienai. Man patīk citi cilvēki un atrasties ar tiem, bet ilgtermiņā tas iztukšo un vajag atpūtas brīdi un es neesmu bijusi viena pati, ja neskaita miega stundas šķiet jau pāris nedēļas. Tagad ir tik, labi, tik labi, tik labi. Murrr. Jūtu atgriežamies sevī spēkus.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, July 1st, 2015
| |
10:34 pm - Melnā kalendāra atzīme
|
|
Šī bija visapkaunojošākā diena, vismaz pēdējo 12 manu dzīves gadu laikā, ja negribas teikt "mūžā". Dzīvoju vien tālāk un izliekos par strausu. Varbūt strauss zin, ka viņu redz, un motivācija ir atvieglot dzīvi tikai pašam?
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Tuesday, June 30th, 2015
| |
11:40 pm
|
Viena no tām melnajām dienām.
Darbā kopš vakardienas vakara (drusku pēc darba laika) bija nobrucis 1) internets, 2) serveris, kuram nevarēja piekļūt arī no mājām neatkarīgi no neta un 3) šodien vēl ņēma un no rīta pazuda elektrība. Tas baigi sabojāja rītu, jo biju atbraukusi uz darbu speciāli pusastoņos, lai izdrukātu dokumentus un pagatavotos priekš tikšanās ar klientu. No mobilā telefona lasīt VID metodikas vai likumus par PVN Grupas un banku darījumiem ir diezgan čābīgi. Bet nu labi, mani vēl šis blackout pārāk neietekmēja, jo TP rakstāmgabals bija backupots un tāpat bija vajadzība no rīta iebraukt VID, so pa ceļam nav grūti iebraukt pie reizes CopyPro un izprintēt materiālus pēcpusdienas mītiņam, ja nu nekas nenostabilizējas. Bet kā zināms, ja kaut kas iet pa grīsti, tad iet viss vienā lielā piegājienā un tā, ka maz vairs neliekas. Tā nu līdz dienas beigām garastāvoklis tika aizsists līdz stadijai: "gribas kaut kur izdauzīt kādu caurumu". Bet es atkal pārliecinājos, ka es tiešām esmu priecīga, ka tas Kāslis ir prom no šejienes. Klients atsūtīja direktoram atgādinājumu par neatbildētu jautājumu, kurš stāv no marta(!!!!), un, protams, tas kretīns kārtējo reizi ir bijis iesaistīts un, protams, nebija novests viss līdz galam. Vienā brīdī man acu priekšā vizualizējās debešķīgi sievišķīgs skats kā es novelku vienu savu kurpi un izsitu caurumu viņam pierē ar tās papēdi.
Kad Putns maijā pateica, ka viņš atkal iet prom un šoreiz TIEŠĀM man bija smaids pa visu seju, jo uz beigām man jau viņš sāka uzdzīt fizisku riebumu un pēc visām viņa "prom iešanas reizēm" es pat vairs neticēju, ka kaut kas tik laimīgs vairs var notikt. Tas viss ir tik dīvaini, ņemot vērā, ka, ja es patītu savus ierakstus atpakaļ, es noteikti atrastu, ka sākumā man viņš šķita ļoti foršs un simpātisks. Galvenais, ka viņš nebija stulbs, vienkārši pilnīgi un absolūti bez jebkādas atbildības sajūtas apveltīts un bez intereses par to, kas notiek tālāk pēc viņa "ieguldījuma" un viss jāvelk ārā kā no maisa. Tie, kas mani pazīst, zin, ka es neesmu mātišķa, un man RIEBJAS katru dienu jautāt "vai tu izdarīji šito". Man gribētos ticēt, ka pieaudzis cilvēks darba vietā saprot, ka savu pienākumu laicīga izpilde ir viņa paša atbildība un viņa māmuliņa ir palikusi gludināt viņa zeķītes mājās.
Un te man un Koklei pēkšņi uzmetas virsū lielie priekšnieki un partneri par kaut ko pie kā es vispār strādājusi nekad neesmu un šodien bija pirmā dzirdēšana. Un, protams, tas lops nekad neko uz tīkla nesaglabā un nekam neseko līdzi. Labi, viss beigās tika nokārtots un sazvanīju un visu noskaidroju no priekšnieces Itālijā, bet nu, bāc, gribētos netraucēt cilvēkus atvaļinājuma laikā. Tiešām, cilvēks, kura aizvākšanās man izraisīja atvieglojuma sajūtu. Bet reāli ko vēl var izjust pret cilvēku, kuram ir uzticēts konkrēts uzdevums, kurš divas nedēļas rāda priekšstatu (un melo acīs skatīdamies uz konkrētiem jautājumiem(!!!!!!!!!!!), ka viss ir ok, tad tieši pirms termiņa dabūni ziņu, ka viņš ies prom, dabūni sēdēt darbā kādu laiku līdz pusnaktij un ilgāk, lai paspētu visu termiņos, jo sods par kavējumi būtu tikai tādi nieka 500-600 EUR par katru(!) nokavēto dienu? Tas liktu ātri sabojāt attiecības ar klientu, kurš ir svarīgs ne tikai LV līmenī. Un pamēģini vēl ieskaidrot tā brīža draugam, ka 2 naktī tiešām biji darbā, un arī nākamajā, un nākamajā. Bet nu labi, tā būtu mazākā bēda. Bet to kretīnu pierunāja palikt viņa "vērtīgo" zināšanu dēļ un viņš atvilkās atpakaļ. Un līdzīgi gadījumi turpināja atkārtoties, ne tādā intensitātē, jo nepieļāvu viņam ņemt neko kam ir vajadzīgs pārāk liels laiks, bet bija vēl reizes, kad viņa slinkuma un bezatbildības dēļ sanāca palikt pēc darba un tas baigi kremt. Un es vēl saprastu un palīdzētu, ja cilvēks vienkārši nesaprastu un lūgtu palīdzību, but that was soooooo not the case. Nah, es tiešām esmu tik priecīga, ka viņš ir prom no manas dzīves. Un prieks, ka varēšu piedalīties nākamā cilvēka atlasē. Putns ir pārlieku mīļš un labsirdīgs, es pēc pirmā izgājiena būtu izspērusi viņu ar kāju un neko nebūtu piedāvajusi. Es stingri ticu, ka ja cilvēks skaidri pasaka, ka iet prom, viņš ir savu lēmumu pārdomājis, so - take it at face value un neļauj nākt atpakaļ. Jo cilvēks kurš domā ilgtermiņā vai/un šaubās, kā arī tāds kurš izjūt cieņu pret otru cilvēku, vispirms mēģina risināt problēmas konstruktīvā pārrunu ceļā nevis metas projām. Ah, kaut nu būtu ok ar jauno cilvēku, zinu, ka mūsu sekretārīte grib šo vietu, bet lai arī viņa ir tik mīļa, ka varētu strādāt veco ļaužu pansionātā, diemžēl arī pārāk stulba un nespējīga pati izdomāt pat viselementārākās lietas + šodienas melnajā otrdienā vēlreiz par to pārliecinājos. Nu kā, kā un vēlreiz kā(?!?), ja tu uzraksti melns uz balta e-pastā vārdus "attaisi kodu", to var sajaukt tā, ka viņa izraksta rēķinu klientam, par darbu, kas ne tikai nav pabeigts, bet pat iesākts nav? Kā? Un nerunāsim par dažiem citiem izgājieniem, kas šķiet dīvaini, ņemot vērā, ka viņa šeit strādā gadu ilgāk par mani.
Vēl variantā ir praktikante, kuru man jānotestē pa augustu, bet njā, cilvēks, kurš acīmredzami ir centīgs un jauks, bet šobrīd nešķiet īstais, jo fuck.... es ļoti, ļoti ceru, ka viņa vienkārši pārāk uztraucās, lai nebūtu jāsaka nekas slikts. Galu galā zinu, ka arī pati, kad nenormāli satraucos un gribu radīt labu iespaidu, varu aizmirst kā mani sauc un cik ir 2x2, līdz ar to man jāpadomā kā vislabāk notestēt viņu, jo šeit izskatās pēc tā bēdīgā otrā gadījuma: cilvēks, kas tiešām grib, bet par kuras loģikas spējām pēc pāris muļķībām esmu nelielās šaubās. Nez, jāpaskatās, bet šobrīd ...izskatās, ka viņa varētu būt pārāk humanitārs cilvēciņš priekš manis un es negribu lēkātāju, es gribu kādu kam es varu uzticēties un kuram patīk darāmais, jo es ar vislielāko prieku palīdzētu un veltītu papildus savu brīvo laiku kādam, kuram tas šķistu interesanti, jo fuck this can be so interesting. Kur vēl tu vari runāt ar puspasuli, un būt iekšā visās iespējamās sfērās, no bankām līdz ražošanas uzņēmumiem, pētīt nosacījumus attiecībā uz nekustamajiem īpašumiem, lidsabiedrībām, degvielas uzņēmumiem, IT programmu izstrādātājiem, pētīt par dimantu pārpārdošanu no Dubaijas, un es te strādāju knapi ilgāk par gadiņu, vai ir tā vērts atstāt cilvēkus, kas negrib, galu galā katram ir savas intereses. Ah, ja nu ir kāds cilveciņš, kam interesē un ir labas angļu valodas zināšanas, ir spējīgs pats analizēt un secināt, nebaidās no lieliem datu apjomiem un aprēķieniem un garu gariem rakstu darbiem, tas ir, patīk rēķināt UN rakstīt (preferably in English) un ir ar atbildības sajūtu apveltīts un uzticams.....njā, varbūt man pie reizes palūgt debesmannu no gaisa nokrist.
Fjū, beidzot nomierinājos. Bet diena nebija pavisam slikta, šodien pieteicos studijām un FB aps izmeta, ka tieši šodien ir pagājuši divi gadi kopš mana izlaiduma (2 gadi un 1 diena, ja skaita no mana bakalaura izdošanas dienas). Iedomīgi, bet uztraukuma, ka netikšu iekšā man īpaši nav, tikai žēl, jo zinu, ka iespēja, ka pabeigšu ir maza, pat, ja mani neinteresē diploma gabaliņš. Pilna laika studijas ar pilna laika darbu...kā tad :D cik ilgs laiks paiet, kamēr tevi izmet no budžeta? Nevar būt tik traki, galu galā LU ķīmiķos pēc visa man dzirdētā ir sajūta, ka ir jābūt absolūtam ar dautonismu sirgstošam pērtiķim, lai pazaudētu budžeta vietu, ja reiz tur var iekļūt pat ar vidējo atzīmi 5 šajā priekšmetā plus vēl mācīties vienu un to pašu kursu mūžīgi mūžos, lai gan laikam beigās pēc kārtējā akadēmiskā viņam lika tomēr samaksāt....acīmredzot arī LU ķīmiķi kaut kur ievelk kādu robežu. Tomēŗ viņiem un fiziķiem budžeta vietu ir ap 80, matemātiķiem tikai 30, so šis varbūt nav šeit attiecināms, + cilvēkam, kam ar šitām lietām nekad nav nācies dzīvē saskarties ir grūti spriest un vados tikai no redzētā pēc dažiem konkrētiem piemēriem. Still, šobrīd no dzirdētā, ir pamats ticēt, ka varbūt vienu gadu kazi pat novilkšu arī tad, ja varēšu apmeklēt tikai pāris lekcijas nedēļā. Ja, ne žēl. Bet, bonusā, nāk arī atlaides Rīgas satiksmei..... What else can a girl want in life to be happy? ;)
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| Monday, June 29th, 2015
| |
7:54 pm
|
|
Es vairāk nevaru koncentrēties uz darbu, man vajag atelpas brīdi, ar stundiņu pauzes pietiktu, man ir jābeidz sevi iztukšot šādi. Tomēr ir tik daudz visa kā ko es gribētu zināt, darīt piedzīvot, izlasīt, visam nekad nav laika, dzīve ir tik nenormāli īsa, pārāk, pārāk īsa. Liekas tu tikko knapi esi iesācis dzīvot, kad še tev tu paliec kaut kam par vecu. Es gribētu būt mūžīgi, mūžīgi jauna un nodzīvot tūkstošiem, miljoniem dzīves, redzēt visu un visus. Visideālākā spēja, vai drīzāk ideālākais spēju apvienojums būtu, ja es varētu būt neredzama, nejūtama lasīt cilvēku domas un dzīvot mūžīgi, pārvietojoties no vienas vietas uz otru. Bet tikai domu lasīšana pat nebūtu pietiekami, es gribētu būt iekšā, zināt katru iemeslu, katru pieredzi, katru domu gājienu un tai pat laikā paturot savas zināšanas un spriešanas spējas. Šādi man būtu iespēja zināt kāda ir dzīve jebkurā pasaules malā, izdzīvot visus iespējamos dzīves ceļus, mācīties visdažādākajās nozarēs no mākslas līdz fizikai. Jo man tagad ir tik daudz lietu kuras man gribās vienlaicīgi, bet kuras nav apvienojamas, man gribās savas mājas un cilvēkus un man gribētos padzīvot pa pusgadiņam visas pasaules malās, es labprāt būtu mūžīgais students, bet tai pat laikā man ļoti, ļoti patīk mans darbs un tas aizņem, lets face it, vairāk nekā tikai manu dzīves “darba laiku” un lai varētu tajā attīstīties ir tik daudz lietu, kuras jāapgūst, bet tam laiku veru veltīt tikai brīvajā laikā un man ir ļoti slikta atmiņa. Nesūdzos manu slikto atmiņu atspēko fascinējoši labas loģikas un “lielās bildes un sakarību saskatīšanas spējas” vai kā nu to var nosaukt. Es vislabāk atceros no prakses un arī tikai sarežģītās lietas, jo visu vienkāršo un ātri vēlreiz izdomājamo es aizmirstu. Dažreiz tas ļoti iegāž, dažreiz ļoti palīdz. Labi ir zināt savas stiprās un vājās puses, un es ar vien labāk iemācos tās saskatīt un izmantot savām vajadzībām. Nav jēgas skumt par talantiem, kurus bieži apbrīnoju citos, un nav tā ka lielāko daļu no tiem nevarētu izkopt ar darbu, tikai ir atšķirība cik pūļu tas prasīs un tas, ka nekad nespēsi pāriet kādam noteiktam viduvējības slieksnim, jo pietrūks tā mazā “dabas dotā” talantiņa, nu šeit domāju par saviem centieniem zīmēt, sieviešu sejas man ar laiku padevās ļoti labi, bet neko oriģinālu izdomāt nespēju un tā pat pietrūka tā, kas citiem nāca tik viegli.
|
|
(3 comments | comment on this)
|
| Thursday, June 25th, 2015
| |
10:15 pm
|
Kopumā ir divi veidi kā var sāpināt citu cilvēku. Publiska sejā nepatikas izteikšana ir visnesāpīgākā no iespējām, jo tā vismaz atļauj otram ko teikt pretim vai sevi aizstāvēt. Diena, kad gribējās aiziet un piedzerties, bet, kā labs pilsonis, paliku strādājam. Pārmērīgs brīvais laiks vai alkohols kopā ar skumjām neizraisa neko labu. Vajag kaut ko ar ko nodarbināt smadzenes. It kā viss ir tik labi, drīz briest pieteikšanās LU matemātiķos, domas par dzīvošanu kopā ar mīļoto cilvēku (jā, visādi par un pret un bailes, jo nekad neesmu ne ar vienu kopā dzīvojusi un jau 6 gadus dzīvoju viena, kas patiesībā tīri labi apmierina lielākoties, bet dzīvos redzēs, vēl ir laiks), ceļojums uz Itāliju briest jau mazāk kā pēc mēneša, paaugstinājums darbā, draugi utt, utt, bet cik muļķīgi, ka nevari sadziedēt rētas no pagājušās dzīves. Kad vienīgais ko no sirds vēlies ir vienkārši izrunāties, piedot un tikt piedotai. Visļaunāk ir kad iespējas ko darīt nav un kad esi no cilvēkiem, kuri lietām dzīvē pieiet ļoti tieši, lai neteiktu ar galvu sienā, un kuram riebjas bezspēcība.
current music: https://www.youtube.com/watch?v=k1rtFnpz-uo
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, June 18th, 2015
| |
7:48 pm
|
|
|
|
|
|