Man liekas, ka dzīve ir krāsaina un jauka tieši tāpēc, ka cilvēkam ir iespēja stāvēt un nedomāt. Regulāri vai reizēm. Tās mūžīgās pārdomas par skumjā un skaistā neatdalāmību. Realitātē vienīgais iemesls, lai es gribētu nokārtot autovadītāja tiesības būtu iespēja vienai braukt pa tukšu šoseju. Vai nav savādi?