THE BLOG - wednesday mood stuff

šis ir viens no tiem vakariem, kuros pa galvu šaudās visādas sajūtas un sajūtu bildes. laikam jau man ne vienīgajam. laikam jau daudziem šodien ir nostaļģiski momenti tādā vai citādā nozīmē.

un ko gan nozīmē nostaļģija? par spīti tam, ka paša vārda skaņa ir briesmīga un ar kaut kādu krievisku piesitienu, tā sajūta ir super. tā ļauj krist cauri savām atmiņu bildēm lielā tunelī, kas ved tikai uz leju. un garām slīd kustīgi un nekustīgi attēli, dažādas idejas bez bildēm, nevizualizējamas sajūtas un atmiņas par tādām. tā ir kā galerija, kurā tu esi viesis, kurš izbauda ceļojumu sevī, savā pagātnē.

sajūta, kā jau teicu, ir super. bet man tas riebjas! tas liek cerēt un domāt par visādām lietām un notikumiem no pagātnes. gribas atdzīvināt tā laika sajūtas, būt vietās, kurās bijām tolaik. gribas, lai šīs vietas nebūtu mainījušās. gribas, lai arī sajūtas būtu tādas kā toreiz, pirmajā reizē. bet pirmajās reizēs jau vienmēr viss liekas labāks, kaut kādā ziņā jēgpilnāks un kopumā izbaudāmāks.

bet tā nekad nenotiek. mēs dažreiz gribam atdzīvināt pagājušo, savācot kopā tos pašus cilvēkus, radām viņiem tādus pašus apstākļus un tad gaidām tās pašas sajūtas, kuras bija toreiz. bet nekā... tādas lietas nav atkārtojamas, jo cilvēki sen izmainījušies, sen izauguši, nav vairs tā naivuma acīs. un tad mēs sajūtamies skumji.

līdz ar šīm skumjām parasti nāk atklāsme, ka katrs mūsu dzīves mirklis ir unikāls. katrs brīdis ir jāizbauda līdz pēdējam. nu vismaz man, jo es cenšos no skumjām bēgt...