THE BLOG - psihozes

esmu pieradis apvainojums laist gar ausīm mīļā miera labad. parasti tos vai nu noignorēju, vai cenšos ātri aizmirst. cenšos uz apvainojumiem nekad nereaģēt. cenšos sev iestāstīt, ka esmu tak gudrāks, un, ka man jāpiekāpjas.

vakar kaut kā laikam nāca vaļā slūžas. neviens pat neapvainoja mani, bija tā, ka es vienkārši atrados telpā, kurā puspajokam, pusnopietni daži cilvēki kādu laiku kasījās. kaut kā tas mani tā uzvilka, ka es sāku visus viņiem domātos apvainojumus uztvert kā adresētus uz sevi. mani pārņēma sajūta, ka viņi mani TIK ĻOTI neciena, ja atļaujas šitā kasīties manā klātbūtnē, ka goda vārds, es vienā brīdī kļuvu tik agresīvs, ka pavisam nopietni gribējās kādam no dirsējiem krāmēt pa seju. un parasti es nekad neesmu agresīvs, man riebjas agresija kā tāda. kaut kā tomēr noturējos.

laikam jau tie aizvainojumi kaut kur uzkrājas, un ir vajadzīgs kāds izraisītājs, lai tas viss nāktu ārā. moš var nemaz nepūlēties un dirst pretī tāpat kā visi citi...?