THE BLOG - 13. Jūlijs 2007

nu labi. man jau tūlīt būs gana. Axa vismaz atrada izdegušu dzīvokli, kurā tualete bija apvienota ar viesistabu. a es nevaru pat to atrast :(

vot nu bļe, nu man patīk dzīvoklis uz Elizabetes ielas, kurā ir pat sauna iebūvēta un kurš maksā 700 mēnesī. nu mazāk gribēt vienkārši nav vērts, ibio!!! bet tai pat laikā, ja es varētu atļauties maksāt 700 mēnesī, tad es noteikti varētu atļauties arī to sūdu nopirkt.

un tad vēl tie apdirstie lauku studenti, kas tūliņ sabruks Rīgā un izķers visus dzīvokļus. dzīvos uz maizes un ūdens savos dzīvoklīšos, bet noturēsies budžeta grupā un atņems valsts stipendijas normāliem cilvēkiem. vot besī man šitie centīgie laucinieki. visus vagonos iekšā un uz Sibīriju prom, bļe! nav ko te izlekt!!! nē nu jūs noteikti nesaprotat, CIK ĻOTI VIŅI MAN BESĪ!!!!!!!!

nē nu ir laucinieki un ir laucinieki. viena daļa ir ļoti okei, jo viņi nav centīgi un ir saprotoši un jēdzīgi - principā ir ļoti jauki cilvēki. bet ir tā viena šķira, kas nāk piemēram no dziļas Latgales un ņehuja nerubī, bet viņiem ir tik daudz centības, ka viņi tiek gan budžeta grupā, gan saņem vislielāko stipendiju, gan atņem manu dzīvokli, gan vēl spēj par savu nožēlojamo eksistenci priecāties. nu man vienkārši tas tik ļoti skauž!!!

jā nu principā es vairs nezinu ko iesākt. visreālākā iespēja pašlaik ir sākt celt pašam savu māju! (es ceru, ka jūs dzirdat ironiju...)

this is the point when I reach for my gun...

tagad es jau jūtos daudz labāk un pilnīgi aiz labsajūtas atcerējos, kā mēs ar Andžeju vakar izdzērām katrs 3 kaznacheiskaya kokteilīšus, skatoties "The Prestige" un pēcāk sēdējām virtuvē un filosofējām par netveramo.

nja, iepriekš tās pašas dienas pusdienlaikā pie mums pienāca viens indiešu drēbēs ģērbies jauneklis un par nelielu ziedojumu iesmērēja mums grāmatu "Bhagavad Gīta", kas principā ir ļoti laba grāmata un teorētiski būtu nosaucama par ko līdzīgu Indiešu bībelei. mēs par to visu apspriedāmies un tas laikam kaut kā ietekmēja vakara sarunu tēmas.

vakara/nakts sarunas gaitā, liekas, mēs kulminējām pie atziņas, ko nekad nav izteicis neviens viedais nekur pasaulē. nav gan īsti svarīgi, kā mēs līdz tai nonācām, jo saruna bija gara un visu jau vienmēr nevar atcerēties, sevišķi ja trīs kokteiļi vēderā, bet vienā brīdī mēs pieklusām, ieskatījāmies viens otram acīs un tika svinīgi izteikti šie vārdi: Dievs ir kabacis!

nepārprotiet, tā nav zaimošana. tas ir Dieva īpašību un prāta stāvokļa daļējs apzīmējums, ko mēs secinājām, kārtējo reizi runājot par racionālisma neracionālumu un radošo jeb dievišķo dzirksti, kas dzimst tikai absolūti tukšā prātā.

oh well, may he have mercy on us all...

liekas, ka, ejot pusdienās ar kolēģiem, pēc kāda laika noteikti būšu sajucis prātā. piemēram šodien Voldemārs meta rupjmaizes bumbiņas Ievai aiz dekoltē un filosofēja, ka tie rupjmaizes gabaliņi noteikti piesūksies krūts galam un sāks uzvesties kā tējas sēne vai pareizāk piena sēne un sāks kaut ko ražot, esot tur tā piesūkusies. noteikti izaugšot maizes kukulis pie krūts. franču garais.

ardievu, mans saprāts...