| |
[Aug. 12th, 2009|10:38 am] |
Ak, jā, un vēl man šķiet, ka pasaule būtu labāka, ja ļaudis mazāk pistos par to etiķeti. divi centimetri piedurknīte, ielociņš šāds un tāds, matiņi un zeķītes. Labi, kaut kādu beisiku vajadzētu, ja jau ļaudīm tie sūda sociālie rituāli ir tik dikti vajadzīgi (savai paš-identifikācijai vai kaut kā tā, ja follow maita) bet man tas tiešam šķiet perversi, ka nevar visus uzrunāt augstu godājamie vai ļoti cienījamie, bet ir jāšķiro pa dzimumiem un nedo dievs saputroties vai šortkatot. Indulgence drošvien šajā brīdī berzē rokas, kārtējo reizi pārliecinoties par savas teorijas pareizību, jo, pēc šīs loģikas, vajadzētu atgriezties pie nosaukuma 'biedrs', kas visiem viens, un rabočajas robas, kas arī visiem viena. Bet principā, kā jau teicu, tā kanoniskā ņemšanās ap kaut kadiem bezjēdzīgiem niekiem man totāli piš smadzeni - ceru, ka kādreiz kļūšu tik slavena un bagāta, ka varēšu attiekties no tā visa tieši tāpat kā Diāna Vrīlande atteicās no rokassomiņām par labu kabatām sieviešu apģērbā |
|
|
| |
[Aug. 12th, 2009|01:02 am] |
vot, kas man totāli besī, ir tas, ka nav iespējams kārtot lietas, nu, bezkaislīgi, tipa, man ir piedāvājums, tev ir vajadziba, darba laikā apsēžamies pie galda, aprunājamies, sadalām pienākumus un noteiktajā termiņa izpildām, kopā priecājoties par rezultātu un izklīstam. Vienmēr tam jābut ar bezjēdzīgi garām vāvuļošanas un prātuļošanas par-vis-kaut-ko stundām, neformālajām sarunām un neseksuālajiem manevriem, šodien arī, tā vietā lai 5 min laikā apskatītu vidi, sabildētu, saskicētu un parīt nāktu ar piedāvājumu, beibes nozuda uz pusstundu, atgriezās ar vīniņu, vāroties par savām fantastiskajām idejām nepārtraukti kūpināja pīpītes un nekādīgi nevarēja noapaļoties, ik pa brīdim metot acis debesīs, piekrītoši šūpojot galvu un sakot 'jā, tā būs riktīgi forši'. Bļaģ, atlaist ir atlaist, strādāt ir strādāt, kāpēc ir tik normāli LV bīdīt lietas krustu šķērsu? |
|
|